man-giving-woman-gift
Citu autoru raksti

Būšu bagāta sava vīrieša rokām

autors: SANTA LĪVZINIECE

Viss… No šīs dienas būšu bagāta sava vīrieša rokām!” Joprojām atceros šo apņēmības pilno solījumu pašai sev, ko dzirdēju no kādas dalībnieces Sievišķības skolas nometnes noslēguma aplī. Un bija skaidrs, ka trīs nometnē pavadītās dienas viņai nav bijusi veltīga laika un naudas izšķiešana :) Katra no mums toreiz paņēma līdzi kaut ko tieši sev būtisku un svarīgu, bet vairumam šķiet tieši šī bija Lielā Atklāsme – es pati esmu tā, kas ar savu apzināto un neapzināto rīcību, apzināto un neapzināto attieksmi, apzinātajām un neapzinātajām domām grauju sava vīrieša vīrišķību… Ar ko? Ar ļoti daudz ko – ar neticību viņam un viņa spējai pieņemt gudrāko un ilgtspējīgāko lēmumu („Ai, nu ko ta viņš jēdz, tikai es taču zinu kā ģimenei un viņam pašam labāk!”), kas iet roku rokā ar nepacietību un nemitīgu bikstīšanu, tā vietā, lai caur prieku un izdarītā novērtēšanu iedvesmotu viņu uz maziem un lieliem darbiem (nu un, ka tas reizēm aizņem vairāk laika, nekā savās TO DO listēs esi to iecerējusi), un – šis nu vismaz man bija visliekākais šoks – PATI AR SAVU PIETICĪBU…

Viens no kritērijiem, kas raksturojot patiešām vīrišķīgu vīrieti, esot viņa spēja labi pelnīt un uzturēt (lasi: „rūpēties”) par savu ģimeni. Liekas, šo atziņu neviens tā nopietni nav uzdrošinājies apstrīdēt ne vecajos, labajos laikos, ne tagad, kaut arī daudzas mums pierastās vērtības ik dienas mūsu pašu acu priekšā bīdās, nobīdās un pārbīdās… (ienāca prātā Bārdainās Končitas triumfs nesenajā Eirovīzijas tingeltangelī… Vai tas bija jāuztver nopietni? Ceru, ka tomēr tikai pārpratums :)) Tad nu lūk, atgriezīsimies pie vīrieša pelnītspējas. Aplūkosim abas iepriekšminētās lielākās sieviešu kļūdas, kas burtiski nogalina vīrietī finanšu ģēniju, pat ja viņā reiz šāda talanta aizmetņi ir bijuši.

Vairumam no mums visnotaļ iemīļota tēma ir īdēšana par vīra/drauga/līgavaiņa NE-spēju bankomāta funkciju veikt mūs gana apmierinošā apjomā. Viņš, viņš, viņš….. Mēs dusmojamies, mēs pukstam, mēs pārmetam, bet vai tāpēc makā naudas kļūst vairāk? Vai pusdienu galds noservējas dārgākiem ungurmānīgākiem ēdieniem? Vai iepērkam vakarkleitas „Podiumā?” Vai pavadām brīvdienas Madeirā? Vai rēķinus maksājam (kā māca gudros semināros) – „viegli, laikā un ar prieku”…? NĒ. NĒ. NĒ. Tas nenotiek. Bet notiek, lūk, kas – naudas kļūst vēl mazāk, nesamaksātie rēķini krājas depresijā dzenošā un ļaunu vēstošā kaudzē, mēneša beigās aizvien regulārāk atceramies savus bagātos radiniekus – vecākus-pensionārus („Kā viņi iemanās iztikt ar 100 EUR mēnesī un vēl zeķē iekrāt, tā nu reiz ir tēma, ko vajadzētu kādā disertācijā papētīt…”), un vīrs, ķēms tāds, vēl vakaros sāk ar čomiem apkārt vazāties vai pelēku ģīmi dirn pie televizora… Un kādu secinājumu mēs izdarām? Ja jau liktenis-sliktenis vienpersoniski izlēmis, ka man manu dzīvi būs šitādam nespējniekam blakus vilkt, nav variantu – jāķeras vien pašai vērsim pie ragiem un jāiejūdzas trijos darbos, paralēli neaizmirstot, protams, uz atlikušo mūža daļu savilkt seju tik populārajā Latvju Cietējas grimasē un tādejādi apbrīnojami harmoniski iekļauties daudzskaitlīgajā  likteņa biedreņu pulkā…

Un otrs, bet – īpaši tikumisko latviešu zelteņu vidū – ne mazāk populārs scenārijs. Tā ievaddaļa gan ir nedaudz cita, bet beigas – tikpat bēdīgas. Ceļš uz elli sākas jau pašā kopdzīves sākumā ar šādas tautumeitas pašaizliedzīgi pausto un ikdienā no visa spēka un visiem līdzekļiem kultivēto – „Mīļais, bet man jau neko nevajag! Galvenais, ka Tu man esi!!!” KĻŪDA!!! Mūsu paaudzēs pārmantotā pārliecība par to, ka šāda nostāja mūs vīrieša acīs neapšaubāmi ieceļ Svēto kārtā, IR KĻŪDA!!!

Vai daudzas no mums apjauš, ka ar šo mēs parakstām nāves spriedumu iecerētajam „Un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi…”? (Ok, ilgi – varbūt, bet vai laimīgi un pārticīgi – maz ticams…) Pat, ja iesākumā viņš par šādu solidaritāti un biedriskumu ir viegli pārsteigts un pat jūtas atvieglots, ilgtermiņā tas viņā iznīcina visu to, ko mēs, sievietes, it kā tik ļoti vēlamies savos vīriešos redzēt – spēku, atbildības sajūtu, varēšanu utt. utt.  Protams, ir izņēmumi, bet tāda nu ir Dieva iecerētā kārtība uz zemes – normālam, vīrišķīgam vīrietim VAJAG, lai viņa sievietei VAJAG! Vajag pucēties, vajag baudīt dzīvi, vajag prieku, ko sniedz ne tikai garīga literatūra, bet arī tādas „banalitātes” kā vīrieša rokām (vai galvu, nav svarīgi) nopelnītas un sarūpētas dāvanas, rotas, pārsteigumi… Vai mēs uzdrošināmies gribēt? Vai mēs saprotam, ka esam tā vērtas, tikai tāpēc vien, ka esam Sievietes? Vai saprotam, ka tieši caur savu gribēšanu un ticību tam, ka esam TĀ vērtas un ka mans vīrietis SPĒJ un no sirds VĒLAS man to visu dot, mēs audzējam sava vīrieša spārnus?

Atceros, tai pašā jau iepriekš pieminētajā Vecmuižas nometnē kāda no meitenēm ar vieglu (bet tik patiesu!!!) ironiju runāja par to, ka latvietēm tiiik labi padodas būt „kapiņu kopējām”… Te nav runa par karos, vai kādu negadījumu, vai slimības dēļ pirms laika aizgājušiem vīriem… Runa ir par mūsu pašu, atvainojos par izteicienu „nomočītiem” vīriešiem (arī šo terminu aizlienēju no Andritas Sievišķības skolas semināra, jo nu tiešām precīzāk laikam šo situāciju būtu grūti raksturot…)

Ja vīrietim nav blakus sievietes, kas ar SAVIEM sapņiem par skaistu, visās jomās piepildītu un pilnvērtīgu dzīvi IEDVESMOJOT (nevis zāģējot, lūdzu ievērot atšķirību!!!) dzen viņu uz priekšu, viņš var gadiem staigāt vienos džinsos un izstaipītā T-kreklā, virtuvē ēst ceptus kartupeļus no pannas un mest netīrās zeķes uz grīdas. Ja sieviete ar to samierinās un ir laimīga, jo – „Man taču neko nevajag, galvenais taču, ka Tu man esi, mīļais!”, vīrietis degradējas. Tā vienkārši ir. Tas ir likums. Un tas attiecas ne tikai uz tiem, kam pieder viens T-krekls un divi zeķu pāri. Visuma nepielūdzamā, taču taisnīgā dūre sitīs arī pa to vīrieti, kurš iepriekš, pirms šādas sievietes satikšanas, pat bijis veiksmīgs vai kurā vismaz ir bijis potenciāls par tādu kļūt. Viņa bizness agri vai vēlu sāks iet uz leju. Cik daudzas no mums to zina? Es, piemēram, nezināju… Un pēc labākās sirdsapziņas šo otro scenāriju savā dzīvē apzinīgi un labticīgi biju īstenojusi daudzu gadu garumā. Lieki teikt, ka tagad visa ģimene cīnās ar sekām. Kaut bija 1000procentīgs potenciāls gan gurmānīgiem ēdieniem 3 x dienā, gan vīkendiem Sentropēzā un citās grūti izrunājamās vietās, gan ikdienišķam šopingam tepat, vietējā „Podiumā”. Bet – man jau neko nevajadzēja…. „Galvenais, ka Tu man esi….”

Mīļās meitenes, mācīsimies līdzsvaru, mācīsimies sievišķo gudrību, galu galā – mācīsimies Visuma likumus… Jo, lai nu kam, bet tiem jau nu gan nav vērts pretī spirināties; neuzvarēsim, pat ja iejūgsimies astoņos darbos un audzēsim bārdas :) Dievs vēlas, lai mēs būtu Sievietes, un viņi – Vīrieši. Katram no mums ir sava loma, savs uzdevums un savs Spēks. Un, domājot ar Aleksandru par šī semināra saturu, mēs nonācām pie secinājuma, ka būtu ideāli, ja kādai no jums atnāktu līdz arī vīrs vai draugs, kurš nebaidītos :) mums pastāstīt, kā tas viss izklausās un izskatās no vīrieša viedokļa. Kad esam pārī, par naudu atbildam mēs abi, tikai – katrs pa savam. Un abas lomas ir vienlīdz svarīgas.

Nesen redzēju interviju ar slavenā krievu aktiera Sergeja Bezrukova sievu, kurā viņa teica – „Vīrietim ir jārealizē savs potenciāls. Tikai tāds vīrietis ir laimīgs, un tikai laimīgs vīrietis spēj dot savai sievietei visu, ko viņa vēlas. Taču tikai sieviete ar saviem sapņiem var iedvesmot vīrieti piepildīt un sasniegt to maksimumu, uz ko viņš ir spējīgs”. Redz, cik tas viss cieši saistīts. Un arī naudas pelnīšanā, tāpat kā jebkurā citā dzīves jomā, nav „viņš” un „es”. Esam „MĒS”. Un tad nav nekā neiespējama.

Atbildēt