7
Citu autoru raksti

Sievietei viss ir sirds…

autors: SANTA LĪVZINIECE

Šo rakstu rakstīju pirms pāris gadiem. Jā, pa šo laiku daudz kas ir mainījies, daudz kas apgūts, saprasts, un ar pilnu pārliecību varu teikt – esmu cita :) Tiešām laimīgāka, piepildītāka un daudz, daudz tuvāk Sievietei sevī, nekā toreiz, kad tapa šīs pārdomas. Bet IK REIZ, tiekoties ar Sievišķības skolas grupas meitenēm, skaidri redzu, ka viss, kas man bija aktuāls toreiz, tajā manas dzīves posmā, ir tik pat aktuāls arī viņām… Un ne tikai viņām, bet noteikti arī neskaitāmām citām sievietēm… Tāpēc nolēmu savu rakstu publicēt šeit, mājas lapā, vēlreiz. Varbūt arī Tevī tas aizskars kādu stīgu :)

Santa


Nesen izlasīju šādu aforismu – „Sievietei viss ir sirds, pat galva…

Pirmā doma: „Cik apbrīnojami precīzi vārdi!” Tas taču ir tik jauki, tik pareizi – sirds, tā ir mīlestība. Tātad – ja dzīvo ar sirdi, visam tavā dzīvē jābūt labākajā kārtībā. Bet vai tiešām? Pat ja sirds ir mīlestības pilna, galva un tajā notiekošais reizēm izspēlē ar tevi visļaunākos, visdīvainākos jokus… Un tad nākas secināt, ka galvai jāpalīdz un ka ir lietas, kas tajā jāieliek kā skolniecei – mācoties…
Ir sievietes, kurām ir paveicies piedzimt sievišķīgām, viedām, sirdsgudrām, jutekliskām. Viņas dzīvo ar apbrīnojamu vieglumu un baudu, instinktīvi jūt un izprot savu vīrieti, ik mirkli ceļ un iedvesmo viņu, lieki netirdot sevi ar jautājumiem par to, kāda ir jēgpilna dzīve, jo – viņas jau tādu dzīvo. Ja tādai sievietei uzdosi jautājumu – „Klau, kas, tavuprāt, ir sievišķība? Kāda ir sievišķīga sieviete?” – viņa visticamākais samulsīs un nesapratīs, ko īsti tu vēlies noskaidrot…
Ir sievietes, kurām arī ir paveicies, jo, pat ja viņām sievišķības dāvana nav ielikta šūpulī, viņām blakus ir bijusi kāda Sieviete – māte, vecmāmiņa, vai vienkārši kaimiņiene – kura šo netveramo un vārdos neietērpjamo sajūtu un pārliecību – „Esmu Sieviete!” ar savu piemēru jau bērnībā ir pratusi iemācīt.
Un tad ir sievietes – tādas kā, piemēram, es, kurām nav paveicies… Nav paveicies nedz piedzimt sievišķīgai, nedz mazotnē augt blakus Sievietei. Un ir nepaveicies gadu gaitā apaugt ar lielāku vai mazāku pārliecību, ka patiesa laime un piepildījums attiecībās nav paredzēts man (nu vismaz šai dzīvē noteikti ne :)), ka vīrieši, šķiet šai pasaulē nākuši tikai ar vienu mērķi – bojāt mums, sievietēm, dzīvi, ka, lai kā es censtos un kā pūlētos, scenārijs „un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” ir un paliek tikai pasaku cienīgs sižets…
Bet – man tomēr ir paveicies citā ziņā.
Esmu salaidusi pilnīgā grīstē mīlestību un attiecības, kādas dzīve piespēlē labi ja vienai no miljona….” Kad nāca šī apjēga, un izmisums par konstatēto faktu bija sasniedzis, šķiet, savu galējo robežu, dzīve mani nosēdināja skolas solā – Sievišķības skolas solā. Lieki teikt, ka jutos kā pirmklasniece… Ar 13 gadu laulības stāžu un diviem jau saprātīga vecuma bērniem, jutos kā balta lapa… Brīžiem gribējās par sevi pasmieties, bet vairāk gan – notraukt pa asarai… Par izniekoto laiku, par nevajadzīgajiem strīdiem, par muļķīgajiem aizvainojumiem, par vējā palaistajām iespējām, par neizdzīvoto mīlestību…
Jā, būt Sievietei man bija JĀMĀCĀS šī vārda vistiešākajā nozīmē. Un cikla pēdējā nodarbībā man nelika mieru tikai viens jautājums – „Kāpēc, nu kāpēc man to nemācīja skolā…?” Ja vidusskolā kaut viena tūkstošā daļa no fizikas, ķīmijas, algebras stundās iekalto formulu, vienādojumu un teorēmu tiktu aizstāta ar šādām sarunām…  Ja…
Pirms dažiem gadiem tikāmies vidusskolas klases salidojumā. Nekā pārsteidzoša, kad tiekas četrdesmitgadnieki – vismaz divas trešdaļas manu klasesbiedreņu bija šķīrušās, audzināja bērnus vienas, bija precējušās otro vai pat trešo reizi un vienalga – jau atkal nelaimīgas… Pēc vairākām šampanieša glāzēm sarunas atkal vērpās ap vienu un to pašu – stulbajiem, bezatbildīgajiem, nekam nederīgajiem vīriešiem, kuri mums, tik brīnišķīgajām, tik burvīgajām sievietēm „čakarē” dzīvi… Vai es oponēju? Nē. Sliecos piekrist vairumam apspriesto punktu. Tikai ar vienu atšķirību – pati sev gan nelikos nedz tik brīnišķa, nedz burvīga, jo mieru nelika neatbildams jautājums (kuru gan skaļi izdvest neatļāvos) – vai tik vaina nav mūsos pašās…
Šis lekciju cikls ir apbrīnojams. Visinteresantākā man bija vieglā šoka sajūta pēc katras lekcijas. Sēdi, un jūties kā ar aukstu ūdeni aplieta, jo izmisums par to, ka tik elementāru lieta elementāra nezināšana diendienā ir postījusi tavu un tavu tuvāko cilvēku dzīvi, ir patiesām šokējoša. Bet tad tu attopies, savācies un saproti, cik ļoti tev tomēr ir paveicies – jo TAGAD TU TO ZINI. Un tev ir iespēja iet mājās un DZĪVOT CITĀDI. Citādi paskatīties uz sevi un vīrieti sev blakus, jo tu pati jau esi cita… Tavs vīrietis iesākumā arī ir vieglā šokā, bet tad – pēc brīža jau pasmaida un ar prieku pieņem visu, kas notiek, jo beidzot viņa sieviete ir vīrietim patiešām gatava.

Atbildēt