wild-river
Sarunas

Kā plūstoša upe

autors: INESE PRISJOLKOVA

Ir atkal svētdienas rīts un es sarunājos ar Tevi.

Man patīk šīs mūsu tikšanās reizes, kad atkal Tev varu izstāstīt kas jauns un savādāks pa šo laiku ir ienācis manā dzīvē un ko varu ieteikt savukārt Tev, kā jaunu metodi, kas darbojās.

Nedēļu atpakaļ es sāku mēģināt ikdienas pilna laika meditēšanu un man tas ārkārtīgi patīk.

Tas izpaužas tā: tu it kā piever acis un iedomājies to iekšējo mieru, kas ir tavā dvēselē. Ieklausies savā elpā. Piedomā kur tā aiziet. Iztēlojies enerģijas plūdumu ķermenī. Pārnes apziņu gan uz kāju pēdām, gan uz ceļiem, gan vidukli, gan plecu daļu, gan plaukstām. Vārdu sakot papēti sevi it kā no iekšpuses.

Un tad, kad jūti, ka esi pilnīgi mierīga un laimīga, ka tur sevī iekšā ir ļoti labi un droši, tad lēnām ver vaļā acis un sāc darīt ikdienas darbus. Mierīgi, nesteidzoties. Visu laiku atceroties to iekšējo laimes un miera sajūtu. Šad tad atceries par elpošanu. Šad tad iztēlojoties siltumu un „mājīguma” sajūtu, ko dod tavs ķermenis tavai dvēselei.

Tā vienkāršoti sakot – tu skaties uz pasauli it kā pakārtoti. Sākumā esi tu, pēc tam tavs ķermenis, un tad pasaules  notikumi.

Lai kas notiek, tu uz to skaties kā uz plūstošu upi, kas plūst tev garām.

Ir jauki notikumu un tev ir patīkami par tiem. Tu priecājies reizē ar visiem un tai pat laikā saproti, ka arī tas pāries.

Ir nepatīkami notikumi, un tu vispār neuztraucies, jo skaidri apzinies, ka tā ir tikai epizode tavā redzeslokā.

Ir laimes un nelaimes, tu to visu redzi un visā iesaisties, bet tu sevi neplosi un emocionāli neārdi. Tu vienkārši saproti, ka tā ir dzīve, kurā viss notiek.

Man ļoti patīk šī sajūta. Man pēkšņi liekas, ka sajūtu daudz niansētāk daudz dziļāk, daudz smalkākas situācijas, daudz jūtīgākas pārmaiņas gan cilvēkos, gan dabā.

Kādēļ?

Tādēļ, ka netraucē pašas radītās emocijas. Es vairs neesmu aizņemta ar līdzpārdzīvojumu, bet gan varu izjust to, kas īstenībā notiek.

Un vēl tas palīdz skaidri apzināties „šeit un tagad” stāvokli.

Nav nekādas vēlmes un vajadzības „nervozēt” un „uztraukties” par lietām vai situācijām, kas ir bijušas vai būs, vai notiek kaut kur paralēli. Tu atrodies pilnīgā iekšējā komfortā un dari visu pēc kārtas, kas dienā ieplānots, viss veicas un padodas, jo nav kas to traucē. Nav iekšējas baiļu vai trauksmes sajūtas, kas varētu „piesaistīt” nevēlamu rezultātu.

Un vēl ir tā, ka ir daudz vieglāk izdarīt to un būt tur, kur ārēji ir kāds diskomforts. Piemēram, nesen man gadījās būt bērēs situācijā, kad sākas lietus, bet lietussargs palicis mašīnā. Nu tak nepametīsi visu un neskriesi pēc  lietussarga. Mierīgi stāvi un turpini klausīties mācītāja runā un nav nekā traka, ka ārēji sāc izmirkt. No tā nerodas nepatīkama sajūta.

Vai arī – katru dienu eju jūrā peldēties. Arī tad, kad ir lietus un brīžiem auksts. Bet tā sajūta, ka esi savā ķermenī – laimē un komfortā, tas kaut kā palīdz uztvert to peldi ar prieku un sajūsmu, neskatoties uz auksto vēju vai lietu.

Un savā būtībā jau mums dzīves situācijās ir ļoti daudz tādu „vēju” un „lietu” pārnestā nozīmē, kas varētu graut mūsu laimi, ja tam visam padotos. Bet tas, ka saproti, ka viss ir pārejošs un viss ir kā plūstoša upe….tas palīdz dzīvi uztvert un izbaudīt ļoti mierīgi ar laimi un mīlestību sirdī.

Inese

Atbildēt