emotionally-reflective-photography-9
Sarunas

Par vainas apziņu

autors: INESE PRISJOLKOVA

Tēma, par kuru apsolīju parunāt un pārdomāt, ir par vainas apziņu un kā no tās atbrīvoties.

Izrādās, ka man tas nemaz nav tik viegli. Mēģināju izdomāt, kad pēdējo reizi esmu jutusies par kaut ko vainīga, un pat vīram pārjautāju – bet ar mani tas tiešām nenotiek tik bieži. Un tomēr – kaut ko jau atradu : ) un līdz ar to varu izanalizēt, ko tādos gadījumos daru un kā tieku galā.

Pirmkārt, ko varu pateikt, ka jebkura graujoša emocija, domas un enerģija manī rodas no piekusuma un spēku izsīkuma. Kamēr esmu pilna mīlestības, tikmēr mierīgi tieku galā ar jebkuru tuvākas vai tālākas pagātnes notikumu. Bet, ja esmu piekususi, noskrējusies, neizgulējusies un tuvu tam, lai sajustos kā „upuris”, tad man patiešām tā vainas apziņa var pienākt pavisam tuvu.

Un tad vienīgais, ko tiešām var darīt – ir izgulēties, atpūsties, izstaigāties, izvēdināt domas un tiklīdz esam attapušies, tā – vainas apziņa mazinās.

Piemēram, man tikko kā bija notikums, kas patiešām mani „satraumēja” uz noguruma fona. Mūsu kaķenītei bija pienācis laiks laist pasaulē kaķēnus, bet kad īstais brīdis bija pienācis, viņa staigā man apkārt, skatās acīs, guļās un….skaidri rāda, ka man tagad ir viņai jāpalīdz. Nu, tā kā esmu bijusi viņai blakus arī iepriekš, nemaz neuztraucos un skaidri zinu, ka viss būs kārtībā, un viņa ar visu tiks pati galā. Tomēr šoreiz viss izskatās savādāk un viņa patiešām man pieguļas tik tuvu, ka sāku viņu paijāt un masēt un daru to arvien spēcīgāk un jūtu kā viņa ļaujas un kā viņai tas palīdz. Ir trīs naktī. Viņa ik pa laikam ņaud, bet es tikai masēju un zinu, ka viss būs labi. Un jā – pēc pusotras stundas pirmais kaķēns ir klāt. Pēc piecpadsmit minūtēm otrs un vēl pēc pusstundas trešais. Ir jau rīts un aust gaisma. Pēc negulētas nakts visi esam noguruši, un it kā man ir sajūta, ka jābūt vēl vienam kaķītim, bet…kaķenīte jau guļ un mierīgi baro savus kaķēnus, un es kaut kā neuzstāju un vairs viņu neņurcu un …man rodas sajūta, ka viņa taču labāk zin –ir kāds vēl iekšā vai nē.

Viss beidzas. Mēs aizejam gulēt. Nākošā rītā kaķenīte laimīga, mazie arī, bet…man ir tā sajūta, ka bija jābūt vēl vienam. Sauc to par manu intuīciju, vai kādu īpašo sajūtu. Nu vārdusakot, nenoturos un zvanu ārstei. Viņa atbrauc – un jā. Tas ceturtais kaķīts ir puncītī. Un kamēr viņa tur mēģina atkal iekustināt, lai kaķenīte pati viņu izstumtu, kļūst skaidrs, ka viņš vairs nav dzīvs.

Bija operācija. Bija gulēšana narkozē. Tie maziņie – pus dienu jauniņi kaķentiņi apkārt, mammīte pa vidam un es blakus.

Lūk – un tad mani pārņēma vainas apziņa. Par to, ka neuzstāju. Par to, ka nepaļāvos uz savu intuīciju, bet pakļāvos kaķenītes instinktiem (jeb nogurumam). Visu dienu es staigāju ar šo….jā…ar vainas apziņu, ka neizdarīju līdz galam. Ka es taču esmu vainīga, ka mazais kaķītis nepiedzima.

Tagad varu pateikt – biju nogurusi, biju emocionālā pārtēriņā (ne jau katru dienu ko tādu daru), nebiju gulējusi un jā – biju kaut ko zaudējusi. Vainas apziņa klāt. Par to, ka neesmu gana laba. Par to, ka netiku galā. Par to, ka neuzticējos savai intuīcijai.

Ko šādos brīžos darīt?

Kā tikt ar to galā?

Nu pirmkārt jau saprast, ka ne viss ir mūsu rokās. Ne viss notiks pēc mūsu prāta un ne vienmēr varam gūt labāko rezultātu. Saprast, ka ir brīži, kad vienkārši nespējam pieņemt labāku lēmumu (nu manā gadījumā bija tikai intuīcija – nekādas pazīmes jau nerādīja, ka man taisnība un galu galā –es tiešām neesmu vetārsts un vispār esmu diezgan neķermeniska)

Otrkārt – ir jāsaprot, ka ja vien Dievs būtu gribējis, lai notiek savādāk – viņš to patiešām būtu palīdzējis sakārtot. Būtu atsūtīta vēl spēcīgāka īstā pareizā doma. Būtu bijis vēl konkrētāk norādīts kas jādara.

Un treškārt -mums ir vajadzīgas gan pozitīvas, gan negatīvas pieredzes. Un es esmu laimīga, ka varu iziet arī savas negatīvās. Un ja man bija jāzaudē kāda tuva dzīvībiņa, tad varbūt, ka šī ir vismaigākā mācība, kāda vien man varēja būt.

Un tā – kad Tev atkal ir pielavījusies vainas apziņa, tad Tu vienkārši vari ar sevi šādi parunāt, to visu pārdomāt un pieņemt. Piedod sev. Piedod iesaistītajiem cilvēkiem. Izproti, ka arī šī pieredze un situācija Tev Tavā dzīvē ir vajadzīga. Ka katram mums ir jāiziet savs dzīves „augšā-lejā” ceļš. Un patiešām nav tā, ka varam iet tikai augšā. Un varbūt, ka tieši šis ir augšā. Nu…vismaz manā aprakstītajā gadījumā ir arī ļoti daudz laba. Piemēram, tas, cik ļoti visi varam mobilizēties un viens par otru pastāvēt. Kā varam viens otram palīdzēt un katrs (pat suns) zina ko un kā darīt, lai viens otram netraucētu vai palīdzētu. Ka pāri visam ir milzīga mīlestība. Ka ir milzīga līdzjūtība, iejušanās un palīdzēšana. Ka neviens nečīkst un nesaka, ka „priekš kam mums tas viss vajadzīgs”. Šādos brīžos izjūtu savu un ģimenes spēku. Un lai arī bija šis iekritiens vainas apziņā, tomēr jau pēc kāda laiciņa tā milzīgā vispārējā mīlestība pārņēma situāciju un mani savā kopējā enerģijā.

Un tagad ir laime. Un tagad viss atkal ir labi.

Un es saprotu arī par to, ka dzīvē ir daudz sāpīgāki notikumi. Ka aiziet cilvēki, šķirās ģimenes, mirst bērni, ka ir bijuši periodi, kad sevi necieni, vai esi ļāvusi ilgstoši kādam citam sevi necienīt, ka ir bijušas vai ir neārstējamas slimības vai nelaimes gadījumi un vainas apziņa var būt daudz lielākas kā mans aprakstītais gadījums. Es saprotu. Šo Tev izstāstīju tikai tāpēc, ka tas notika ar mani pāris dienas atpakaļ un tas ir spilgtākais mans personīgais piemērs.

Neatkarīgi no notikuma lieluma un dziļuma – shēma jau ir viena un tā pati: pieņemt, izprast, piedot un piepildīt šo situāciju un visus iesaistītos ar mīlestību. Un šad tad saprast – ka arī konkrētai situācijai ir kāda mācība priekš mums. Un tieši tagad mums ir brīnišķīga iespēja augt un paplašināt savu apziņu, savu spēju pieņemt sevi un citus, savu mīlestības trauku.

Lai Tev izdodas.

Ar mīļumu, Inese

Atbildēt