carmencafe_1340285347117
Sarunas

Par valsts un sabiedrības pasūtījumu

autors: INESE PRISJOLKOVA

Vēl arvien ar prieku skatos raidījumu „Intelektuālā apokalipse” un kaut kā man tas viss sanācis atpakaļejošā kārtībā, ka tikai šodien esmu noskatījusies vienu no pašiem pirmajiem raidījumiem. Raidījums ir par izglītību un tur izskanēja tāds teikums, ka ministrijai būtu jāpiedāvā redzējums kādas profesijas šodienas jauniešiem ir jāmācās, lai tad, kad viņi beigtu augstskolas, viņiem būt darba piedāvājums.

Un faktiski jau tieši tas pats notiek pieaugušo pasaulē, kad tirgus ekonomika nosaka to, ko firma ražos vai arī kādu pakalpojumu sniegs.

Es sēžu un domāju, ka pēc būtības viss taču ir tieši otrādi – ka nevis mums būtu jāpielāgojas tam, ko pieprasa sabiedrība un jāsāk gribēt studēt to, kas būs nepieciešams pēc konkrētiem gadiem, vai arī tagad ražot to, ko noteikti pirks, bet gan jāstudē tas, kas mums patiešām interesē un padodas, vai arī jāražo tas, ko mākam saražot. Ka mums būtu jādod sabiedrībai tas, ko varam maksimāli labi izdarīt un nevis jāmēģina izdarīt labi to, ko sabiedrība no mums gaida.

Par sevi domājot, tad man sanāk tā, ka man būtu bijis jāraksta grāmata tāda, kādu pasūta sabiedrība, un nevis tas, ko es pa īstam jūtu, saprotu un gribu pateikt.

Un man bija visas iespējas tā darīt – es būtu varējusi vērsties kādā zināmā izdevniecībā un piedāvāt izdot savu grāmatu. Tad būtu vieglāks sākums. Man nebūtu pašai jādomā kur un kā izdot, kā nomaksāt, kā iztikt to periodu, kamēr grāmatnīcas paņem realizācijā preci, man būtu nodrošināta reklāma utt. Bet -man vajadzētu rakstīt tādu grāmatu, pēc kuras būtu pieprasījums un kādu man pasūtītu. Man vajadzētu ļauties korektoriem un redaktoriem, kas visu sariktētu atbilstoši lasītāju pieprasījumam.

Man vajadzētu pildīt kāda pasūtījumu.

Kamēr būs tā, ka izpildīsim kāda pasūtījumu, tikmēr nevaram īsti būt „autori savai dzīvei” un tad mums nesanāk dzīvot saskaņā ar savu „es”, saskaņā ar savu būtību. Tikmēr mums nesanāks ieklausīties savā dvēselē un nebūs pat iespējas mēģināt izprast savu īsteno būtību, mērķi, misiju.

Bet varētu taču būt arī viss citādāk. :)

Iedomājies, cik fantastiski būtu, ja jau kopš bērnības skolotājs būtu ieinteresēts novērot bērna talantus un spējas un virzīt viņu attīstīt tieši tās jomas, kas konkrētam bērnam padodas. Ja vecāki un bērni soli solī izvadītu mazo personību cauri skolas gadiem un būtu jau pilnīgi skaidrs kurās jomās jaunietis ir īstens talants un kur šis cilvēks tiešām var sniegt spožu pienesumu pārējiem.

Kaut kā liekas jocīgi, ka no sākuma skola un sabiedrība padara visus vienādus, un pēc tam pēc konkrētiem standartiem ar atzīmēm visus saliek pa plauktiņiem, iedalot „labākos” un „sliktākos”. Un vēl nākošais (pēc manām domām absurdais) solis tad ir tagad paziņot, ko sabiedrība pieprasa, sagaida un par ko maksās – lai nu tagad šis jaunais cilvēks to studē. Un tā nu skolēnam nekas cits neatliek kā dzīties un pieslīpēties konkrētām prasībām, būt „labiniekam” vai „teicamniekam”, lai pēc tam pildītu sabiedrības pasūtījumu un atkal ierāmētos kādos tirgus ekonomikas noteiktos rāmjos – ietu uz darbu un pelnītu naudu.

Nu…kaut kā viss kopā rada tādu kā fabrikas iespaidu, kurā cilvēks ar savu dvēseli, talantiem, raksturu, temperamentu un enerģētiku nav vērtība.

Un zinu jau zinu, ko Tu tagad man gribi teikt – ka sabiedrības pasūtījums tomēr garantē samaksu un to, ka varēsi nopelnīt.

Un man Tev ir jāatbild, ka viss nemaz tik droši ar šo nav.

Kamēr ejam pret (vai arī ne īsti saskaņā ar) savu īsteno būtību, tikmēr mazinām savu enerģētiku, nespēdami realizēties, nespēdami sajust gandarījumu un laimi par savu dzīvi, raudzēdami neapmierinātību un meklēdami vainīgos un atbildīgos. Un ja mums nav laba enerģētika, tad …. nevaram nopelnīt naudu, nevaram sajust laimi, dzīvot mīlestības piepildītu dzīvi. Ar švaku un negatīvu enerģētiku to visu nevar.

Un arī veiksmei ir būtiska mūsu enerģētika –  tā pa īstam mūs pavada tikai tad, kad maksimāli esam īstajā laikā un īstajā vietā. Bet savukārt īstajā vietā mēs esam tad, kad sevi nelaužam, kad nevis kādam izkalpojamies (un tas ir vienalga vai sabiedrības pieprasījumam vai tirgus ekonomikai), bet gan darām to, kas ir mūsu. Ka darām to darbu, kurā varam būt izcili. Ka mums pašiem tas patīk un sagādā milzu prieku un gandarījumu. Un šai brīdī gan konkrēti cilvēki, gan sabiedrība kopumā gūst no mums maksimālo labumu un rezultātu.

Un tā es uzrakstīju savu grāmatu ar vislielāko mīlestību tieši tādu, kādu es to gribēju. Es neļāvu to mainīt un man bija pilnīgi skaidrs kādai tai jāizskatās. Es nezināju vai Tev tā patiks vai nē. Es nezināju vai cilvēkiem tā noderēs vai nē. Iepriekš es to visu nezināju.

Un man kā balva un Dieva svētība ir tā, ka cilvēki to novērtē un ņem pretim ar milzu pateicību.

Lūk – šī ir Visuma kārtība, par kuru runāju – ja Tu esi saskaņā ar savu īsteno būtību un dari darbu ar vislielāko mīlestību, tad sabiedrībai no Tevis ir vislielākais labums un Tev vislielākais gandarījums -tas vairo Tavu un kopējo pozitīvo enerģētiku, kas izpaužas visās jomās (veselība, mīlestība, dzīves kvalitātes uzlabošanās utt.)

Atceries,- mēs varam sasniegt vislabākos rezultātus un (ja tas ir svarīgi) nopelnīt vislielāko naudu tieši tad, kad darām to, kas mums vislabāk veicas un visvairāk patīk, tieši tad mēs realizējam Dieva plānu savai dzīvei. Tieši tad, kad mēs neizniekojam savus talantus un savas spējas, tieši tad, kad mēs dzīvojam savu dzīvi atbildīgi un skaidri apzinoties to, dēļ kā esam šeit nākuši un dēļ kā šī dzīve mums ir dota. :)

Es novēlu Tev dzīvot saskaņā ar savu īsteno būtību un ja Tev ir bērni, tad palīdzēt viņiem attīstīt viņu talantus, spējas un saskatīt viņu unikalitāti!!!

Lai Tev veicas!

Atbildēt