564cf02992423
Raksti

Pašapziņas līdzsvarošana

autors: INESE PRISJOLKOVA

Šodien aizdomājos par tēmu – ko darīt tad, ja sevis apzināšanās jeb pašapziņa ir kaut kā vai nu dikti samilzusi vai tieši otrādi sašļukusi. Uzreiz varu pateikt, ka laba un harmoniska sajūta būs tikai tad, kad Tava (vai mana) pašapziņa ir līdzsvarā.

Es savā dzīvē esmu piedzīvojusi abas galējības un ne viens, ne otrs variants nekam neder. Ja pašapziņa ir sarukusi, tad upura loma ilgi nav jāgaida un tā pielavās mūsu dzīvē jomu pa jomai. Interesantākais, ka nav iespējams, ka darbā būsi „upuris” un mājās un ģimenē laimes un mīlestības piepildīta harmoniska sieviete. Tas principā nav iespējams. Ja esi harmoniska, tad arī darbā tas izpaudīsies, ja esi upuris, tad diemžēl arī mājās tas agrāk vai vēlāk parādīsies.

Savukārt ja pašapziņa ir ļoti piepūtusies un ir pārāk liela sava varas un nozīmības sajūta, tad vari uzkāpt uz grābekļa, ko sauc par lepnību un zvaigžņu slimību. Un tāpēc nav jābūt skatuves cilvēkam. Un tāpēc nav jābūt slavenībai. Mums katram var pienākt brīdis, kad ilgstoši veicas tik ļoti, ka vienā brīdī šķiet, ka vari visu, un ka esi tik svarīgs, ka viss atkarīgs tik no paša. Lepnība, augstprātība un iedomība tiek saukti par lielāko grēku.

Kāpēc? Tādēļ, ka, ja esi lepna, tad tas nozīmē, ka idealizē savas spējas (sasniegumus, esošo stāvokli utt.). Un ja kaut ko idealizē – tad tas būs jāzaudē. Tas nozīmē, ka ir pazaudēta pazemība pret Dievu un izpratne, ka īstenībā jau mēs paši bez Dieva svētības un dievišķās enerģijas klātbūtnes nespējam neko. Savukārt, ja runājot pa pašapziņas trūkumu, tad ir otra galējība – tad cilvēks ir noraidījis Dieva mīlestību un uzskata, ka viņš nav tās vērts. Bet mēs esam runājuši par to, ka mēs paši esam Dieva radīti (jā – caur vecākiem. Bet būdami pieauguši varam padomāt diez kurš gan no mums spētu tagad ar apziņu radīt bērnu. Un tagad….radām bērna rociņas…un tagad kājiņas…un tagad iekšējos orgānus…un tagad galviņu…utt. Protams, mēs paši to nespējam. 😉  Mēs varam vienkārši ļauties, ka caur mums nāk bērniņš. Bet ok, ok – tā ir cita tēma. Šo es pieminēju priekš tiem, kam ir grūti pieņemt, ka ne jau mēs esam tie īstenie radītāji. Īstenībā mēs esam tikai instruments Dieva rokās un ar savu izvēli vai nu ļaujamies vai neļaujamies radīšanas brīnumam). Un tātad- ja jau mēs esam Dieva radīti, tad būtu aplami domāt, ka mums nepienākas kaut kas no tā, kas vēl ir Dieva radīts. Un kad paši to sev liedzam un domājam, ka neesam tā vērti, tad…rodas šī zemā pašapziņa un sevis nepieņemšana, neapzināšanās, sevis noliegšana, nevarība, žēlošana u.c. graujošās īpašības.

Abi momenti bīstami. Bet – ko darīt?

Ko darīt tad, ja saproti – kāda no šīm galējībām, vai arī kaut nelielām novirzēm ir pielavījusies?

Un atceries, ka mēs jau visu darām tikai sevis dēļ. Un arī šo iekšējo vērtējumu mēs varam „uztaisīt” tikai priekš sevis. Tev jau tagad nav ne pie viena jāskrien un jāsaka – klau, man ir sakāpis galvā :))  vai arī – klau, man ir vāja pašapziņa.

Atceries, ka laimes terapijā mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un nevienam nekas nav jāpierāda. Mēs vadām savu iekšējo attīstību un izejam savus iekšējos procesus pašas par sevi un citi nemaz i nenojauš ko mēs darām. Savukārt ja nojauš, tad tā pat īsti nav mūsu darīšana. Kā vakar lektoru seminārā smējāmies –„tas nav mūsu bizness” :)

Protams, ja gribi padalīties ar draudzenēm, jeb šeit mājas lapā apmainīties ar pieredzi, tas cits jautājums. Es nepārtraukti dalos un nu jau varu uzskatīt, ka tā ir mana nodarbošanās – uzkrāt pieredzi, izanalizēt to un padot tālāk :))

Un tieši tāpēc varu Tev arī šo palīdzēt iziet. Jo pati to daru. Pati vienmēr mēģinu nepalaist garām zīmes, kas liecina, ka Ego ir izlīdis un ņem virsroku kādā no momentiem. Ja parādās lepnība un iedomība, vai….piemēram, kāds cits rādītājs var būt, ja sāk krist uz nerviem citu cilvēku nesaņemšanās un nespēja kaut ko izdarīt. Ja nepatīk citu žēlošanās vai mūžīgās vaimanas par sliktu dzīvi. Ja sanāk dusmas un gribas sakliegt: „tak beidz runāt, sāc kaut ko darīt!!!”.

Ja tā ir – tad pajautā sev: diez kāpēc mani tas kaitina? Kāpēc krīt uz nerviem? Un gandrīz vienmēr tas liecina, ka idealizē savas spējas, savu spēku, savu saņemšanos, savu varēšanu utt. Ar to otru tam nav nekāda saka. Viss ir mūsos.

Un tad ir jābūt ļoti uzmanīgai, ja vien negribi, lai Visums Tev parāda kā ir būt nevarīgai.

Ja spēj šo mirkli noķert un piefiksē, ka krīt uz nerviem citu nevarība. Vai arī ja piefiksē kādas zīmes, kas norāda uz Tavu varenību, tad vienkārši sazemējies un sāc šķīdināt savu Ego. Es parasti tad daru tā – pirmkārt, ar mīļumu sāku izturēties pret tiem cilvēkiem, kas kaut ko nespēj. Nu, protams, nesāku jau viņus tagad žēlot vai vairot viņu nevarību, bet sevī es nomierinu to neapmierinājuma sajūtu un sāku audzēt pret viņiem iekšēju mīļumu. Pilnīgi bez jebkādas augstprātības atbildu mīļi uz vēstulēm, jeb sarunā miļi atbildu uz jautājumiem. Tātad – pirmais darbs ir savaldīt šīs savas dusmas, piefiksējot tās un transformējot uz mīlestības sajūtam. Dusmu vietā sevī radām dievišķu mīlestību.

Bet pati savā dzīvē, lai mazinātu lepnību, augstprātību un lielo nozīmības sajūtu savās acīs izmantoju sazemēšanos. Piemēram, ar milzīgu mīlestību sāku darīt kādus ne visai patīkamus un raupjus darbus. Nu, piemēram, eju iztīrīt šķūni, ar rokām nomazgāt mašīnu, noberzt mājas sienu no ārpuses, izkašņāt kādu sevišķi aizaugušo dobi, vai krūmus, salasīt mežā miskasti utt. Vēl var saģērbties gluži kā „čmoriks”. Ja jāmazina Ego, tad kādu brīdi atļauj sev būs smieklīgai vai nesmukākai kā citi, atļauj sev būt zemāk par citiem. Es šad tad speciāli eju laukā ar suni vīra jakā (kas man ir kādi 5 izmēri pa lielu) vai bērna zābakos, kurus nevaru līdz galam aiztaisīt. Un jūtos mierīgi un harmoniski, kad satiekos ar saviem sapucētajiem kaimiņiem. Un viņi jau nezina ko es daru. Viņi nezina, ka šobrīd mazinu nozīmību savās acīs. Bet es eju un necentrējos uz sevi. Es eju un priecājos par suni, vai par jūru, vai par to, ko daru. Visu daru ar bezgalīgu mīlestību sev un Dievam par godu.

Un var jau būt, ka kādam tas viss liekas smieklīgi. Bet man taču tas ir pilnīgi vienalga (kad cilvēkam ir augsta pašapziņa, viņš pārsvarā neuztraucas, ko citi par viņu domā).

Savukārt, ja gadījumā pašapziņa ir zema, tad tieši otrādi vajag uz sevi centrēties. Tad vajag sapucēties pat tad, ja ej iznest miskasti;) Tad vajag sevi mīlēt un sevi lolot. Tad vajag novākt no acīm (jeb vispār izmest) jebkuras drēbes, kas Tevi padara nesmuku. Es vienmēr esmu teikusi – ja negribi mājās staigāt treniņbiksēs, tad novāc tās treniņbikses sev no acīm. Tad ieliec tās tālākā plauktā un atceries par tām tikai tad, ka būs jāiet sportot.

Lai audzētu pašapziņu, sāc ļoti mīlēt un baudīt to, ko šobrīd dari. Sāc apbrīnot sevi spogulī, sāc paslavēt sevi par to, ko esi izdarījusi. Atrod kādu, kuram vēl ļoti patīk tas, ko Tu paveic. Sāc biežāk kontaktēties ar šo cilvēku. Droši klausies visos komplimentos un uzslavās, ko viņš vai viņa Tev saka. Un neuztraucies par lepnību (līdz tai šai brīdī Tu esi vēl tālu). Pēc iespējas vairāk dari to, kur cilvēki saka Tev paldies. Esi nozīmīga savās acīs, kad kaut ko dari. Sāc ar cieņu izturēties pret saviem lēmumiem. Vienkārši visu laiku piedomā pie sevis un domā par sevi. Daudz vairāk centrējies uz sevi un nevis uz to, ko domās citi. Šai periodā Tev jāvar tieši sevi sapildīt ar enerģiju. Atceries – par ko domā, tas vairojas. Tātad domā par sevi labu un labais Tevī vairosies.

Pati svarīgākā lieta ir būt līdzsvarā.

Es novēlu Tev, lai Tu spēj pamanīt zīmes, kas Tev rāda, ka ir jāmainās. Jo – ja Tu tās palaidīsi garām, tad Visums Tev var norādīt sāpīgāk. Un tad var būt nepatīkami.

Tādēļ – esam modras un šad tad piefiksējam dzīves gadījumus, kas saka mums priekšā – laiks mainīties.

Visums runā ar mums visu laiku. Arī par šo tēmu :)

Samīļoju Tevi.

Lai Tev ir laba harmoniska pašapziņa :)

Ar mīļumu,

Inese

Atbildēt