walking-on-eggshells-820x380
Sarunas

Vienkārši nevajag strīdēties

autors: INESE PRISJOLKOVA

Vakar dzirdēju vienu īsu viedo stāstu:

Viens vīrs nodzīvojis 130 gadus un žurnālists ieradies viņu intervēt.

Žurnālists jautā: Kā jums  izdevies nodzīvot tik garu mūžu? Vai tad nu nemaz nelietojāt alkoholu, nepīpējāt un meitenes nemīlējāt?

Vīrs atbild: kā nu ne, pa bišķiņam iedzēru, pat reiz esmu uzpīpējis un meitas ar mīlējis.

Žurnālists: bet kas tas ir tas noslēpums tik garai dzīvei?

Vīrs: Nu…vienkārši es nekad ne arvienu neesmu strīdējies.

Žurnālists: Tiešām nevienu pašu reizīti? Tas taču nav iespējams!

Vīrs: Nav, tad nav.

Un lēnām devās savās gaitās… :)

Tas mani pamudināja domāt par strīdu enerģētiku. Un lai arī ir teiciens „Strīdos dzimst patiesība”, man šķiet, ka diez vai tā nu būs. Un kas tā par patiesību, kas dzimst no agresijas.

Cita lieta, ka runājot katrs aizstāvam savu viedokli, ar cieņu ieklausāmies otra domās, stāstām savējās. Par to, protams, nav iebildumi.

No enerģētikas viedokļa svarīgi ir nepārkāpt to robežu, kad rodas iekšējs stress. Kad nav vairs tik svarīgi, ko tas otrs runā, bet jau skaļāk gribas pateikt jau savu sakāmo. Un tam otram tāpat. Un tad nu pienāk brīdis, kad neviens tā īsti neklausās, bet abi nu jau diezgan skaļi, piepalīdzot žestiem un izteiksmīgai mīmikai, sparīgi aizstāv katrs savu viedokli.

Un kad netiek galā, tad diskusija tiek papildināta ar konkrētiem epitetiem, vai personīgiem apvainojumiem.

Jā – diez vai, diez vai  pie šādiem apstākļiem kas labs var saveidoties.

Man, šķiet, ka pēdējo laiku liela problēma ir cilvēku neprasme klausīties. Nevis dzirdēt, bet klausīties. No tā arī rodas šī pārāk lielā sava viedokļa svarīguma izjūta.

Jo faktiski, ja vien cilvēks ieklausās otrā, tad, ja vien ir vēlēšanās, tad ļoti ātri var saprast kurš kādu viedokli pārstāv un kādēļ. Un ja ir saprotams kādēļ otrs domā savādāk, tad ko tur daudz pārliecināt. Tik un tā viņam šobrīd ir cita situācija, citi argumenti, varbūt bijusi cita audzināšana, varbūt savādāka pieredze tieši šajā jautājumā. Un tad atliek vien pieklust un ļaut cilvēkam nonākt līdz secinājumam pašam. Galu galā tā taču ir viņa pieredze.

Un mums mūsējā – piemēram, iemācīties nestrīdēties :)

Atbildēt