tight_rope_walker_530w
Sarunas

Zelta vidusceļš, jeb kā noiet pa virvi

autors: INESE PRISJOLKOVA

Šorīt esmu mājās, jo izlēmu neaiziet peldēt. Un tas mani rosina uz sarunu ar Tevi par to – ko tad nozīmē „sevi nenodot”, ko nozīmē „saņemties” un ko nozīmē „ļauties” un vispār kā to visu atpazīt, atšķirt un nesaputroties.

Man ir trīs „treniņi” nedēļā. Es vienu reizi eju jogot un divas reizes uz ūdens vingrošanu. Tas ir mans ritms nedēļai un es pie tā esmu pieradusi un jūtos ļoti labi. Bet pēdējās dienas un pēdējais mans dzīves periods mani kaut kā ir iegriezis pa daudz. Es biežu jūtu, ka pa daudz gribas izskriet visur līdzi. Visu laikā padarīt, visu izpildīt. Pilnīgi uznācis tāds teicamnieces sindroms, kad pati vēl piedevām jūtos ļoti labi, ka visu šo skrējienu spēju izpildīt.

Un pēkšņi šorīt sapratu, ka teiciens „labāk laimīgai, kā pareizai” ir jāievēro tūlīt un tagad. Protams, „pareizi” būtu bijis šodien iet peldēt. Bet…tik ļoti gribējās palikt mājās un vienkārši sevi sajust. Ieelpot un izelpot un sajust. Atļauties kaut ko nepaspēt. Atļauties kaut ko nokavēt.

Un kā tagad tas viss iet kopā ar to „saņemties” un „nenodot”?

Tiešā nozīmē. Redz, ja ir tā, ka jūties kā pārvilkta stīga, tad ir jāpalaiž bišķi vaļīgāk. Savukārt, ja esi pa vaļīgu, tad jāpievelk. Un tieši tāpat ir ar mūsu iekšējo disciplinēšanos.

Ja esi pārāk plūstoša, pārāk lēna, pārāk slinka varbūt, tad caur šo saņemšanos (kas savukārt notiek caur apziņas paplašināšanu un mīļumu) Tu vari tikt pie līdzsvarotas enerģijas. Un ja ir tieši otrādi –uznākusi hiperaktivitāte, tad ir jāpāriet uz ko mierīgāku un plūstošāku.

Interesantākais tas, ka mums pat var patikt gan tā slinkošana, gan hiperaktivitāte. Vienīgi vienā brīdī ir sev jāpajautā vai caur to visu nedaru sev pāri. Un ja daru – tad atkal jānolīmeņojas.

Ir taču teiciens „zelta vidusceļš”. Lūk – tas ir par līdzsvaru, kad turies uz ceļa, nevis dzīvojies no viena grāvja otrā. Starp citu, es ļoti labi zinu, par ko runāju, jo man ar tiem grāvjiem ar „viss ir kārtībā”. Esmu pārraudzījusi gan, kas notiek vienā, gan kas otrā :))

Un tieši tāpēc sapratu, ka mana dzīve ir šobrīd kā pārvilkta stīga. Ja pievilkšu to vēl – tā var satrūkt. Un tad cietīs veselība. Un tad cietīs attiecības vai kāda cita dzīves joma. Un vai ta es to gribu? Nē.

Vēl viena lieta, ko esmu jau kaut kur rakstījusi, bet nu šeit tas atkal ir jāatceras.

Visums nedos vairāk neko klāt, ja netiec galā ar to, kas tev ir.

Tātad, ja šobrīd savā dzīvē skrienu un gandrīz vai nevaru paspēt neko izbaudīt, tad visām manām nākošām vēlmēm vairs nebūs nekādas nozīmes. Tās nevar piepildīties, jo…trauks jau ir pilns. Dievs jau man tā ir devis tik daudz, ka nespēju to patērēt.

Tātad – ja gribu, lai varu uzcelt māju, nopelnīt naudu, uzturēt labas attiecības, audzēt Pavasara studiju, piesaistīt brīnišķīgus partnerus un radīt un īstenot jaunas idejas, man jāspēj tikt galā ar esošo tā, lai vēl enerģija pāri paliek. Lai pietiek sev un pietiek ģimenei, lai ir laiks pašai un laiks saviem mīļajiem.

Vai paliek? Nē, nepaliek.

Tad – ko var gribēt? Un ko tagad tālāk darīt?

Atpūsties. Apstāties. Pašķirot, kas vajadzīgs, kas ne. Ievilkt elpu un sajust sevi. Ir jāpaņem pauze. Vai nu starp darbiem un notikumiem, vai kāda vietā.

Tā kā – ja Tev gadījumā ir tieši tāpat kā man, ka skrien un skrien (nez kāpēc prātā ieskanējās Reinika dziesma), tad….kādu apli izlaid. Un tici man –Tu nezaudēsi formu.

Bet ja gadījumā ir tā, ka „slinkum, slinkum, laid mani vaļā!”, tad ir jāiekustas. Savādāk atkal būs tā, ka Debesis neko jaunu nedos. Jo jau esošais netiek patērēts.

Jā…smalka lieta tā dzīve : )) ej nu saproti, kad pievilkt, kad palaist. Tik smalka tā robeža. Tik jūtīga. Gluži kā iešana pavirvi – kā bišķi un jau saļodzies, kā bišķi un otru pusi – atkal. un svarīgākais ir līdzsvars un jušana.

Bet tas ir tieši tāpat kā braucot ar mašīnu, vai pinot kādu pinumu. Lai jebko radītu nevar būt ne pa ciešu, ne pa vaļīgu, ne pa daudz, ne pa maz. Ir ļoti jāprot notrāpīt to Zelta vidusceļu.

Ar mīļumu, Inese

Atbildēt