orange-tweed-mill-blanket-knitted-wool-throw-tartan-grey-sofa-retro-dralon-cushion-60s-70s
Citu autoru raksti

Laime ir visu lietu kārtība

autors: SANTA LĪVZINIECE

Vakar man pēkšņi uznāca tāāāda sevis žēlošanas lēkme, ka izslēdzu datoru un dienas vidū ielīdu atpakaļ gultā. Patiesībā tā bija sākusies jau iepriekšējā vakarā, kad „uz sitiena” nebija materializējusies kāda mana ievēlēšanās. Galvā visu laiku skanēja tikai viena doma – „Kāpēc NEKAS nenotiek? Kāpēc dzīve stāv UZ VIETAS?” „Kāpēc Debesu kanceleja manus iesniegumus, sarkaniem atteikuma zīmogiem apštempelētus, tik spītīgi met atpakaļ?” Sajutos Visuma piekrāpta un bez gala apbēdināta, un šo vilšanās sajūtu biju saudzīgi, kā nez kādu dārgumu glabājusi visu nakti un, protams, atstiepusi līdzi arī uz nākamo dienu.

Minūtes piecpadsmit pavārtījos, pat izspiedu kādu asariņu, bet sirds dziļumos tā līdz galam attaisnojumu un leģitīmu teorētisko pamatojumu šādai savai rīcībai tomēr neatradu… Bet arī iemeslu izrausties no gultas un sākt kustēties noformulēt vēl nespēju.

Būšu tomēr objektīva – ja pirms gadiem šādā puņķaini melanholiskā dzīves bezjēdzības un netaisnības apcerē varēju gremdēties dienām, nedēļām un pat mēnešiem (vēl agrāk tas pat bija mans konstantais stāvoklis), tad nu jau esmu ietrenējusies sevi no šīm eksistenciālajām ciešanām izdabūt laukā visnotaļ operatīvi. Vēl joprojām vārtoties pa gultu, es nepārprotami zināju, ka izeja no situācijas ir tikai viena – pašai „ņemt sevi aiz matiem”, celties augšā un – kustēties. Sāku filozofēt par to, cik tālu esmu gatava iet un ko sev, nabadzītei, šajā ārkārtīgi smagajā momentā nodarīt… Ātri vien pjautu, ka stratēģiski vispareizāk un – ļoti iespējams – arī visefektīvāk, būtu piecelties un iet ārā staigāt, tādējādi izvēdinot gan galvu, gan rumpi. Bet prāts tūlīt atrada veselu virkni argumentu, kāpēc tas būtu pārāk netaisni un nežēlīgi – lietus, vējš, auksts un vispār, man jau tā ir tik grūti… Izspiedu vēl vienu asariņu.

Pie manas gultas ir skapītis ar atvilkni. Tajā jau gadiem krājas gramatas, blociņi, burtnīcas, kladītes un lapiņas ar dažādu semināru pierakstiem un par mani gudrāku un labāku karmu izpelnījušos ļaužu citātiem. Man tie ļoti bieži noder. Un mani sen jau arī vairs nepārsteidz fakts, ka vairumā gadījumu šādos brīžos grāmatas un pierakstu klades atveras tieši vajadzīgajā vietā (nu tomēr taču viens neapgāžams apliecinājums tam, ka Debesu sekretariātā neviens nesnauž un savu darbiņu godam veic 24 stundas diennaktī :)).

Aptuveni gadu seni Aleksandra Mantesa semināru pieraksti…

Apvainoties, tas ir tas pats, kas iedzert indi un cerēt, ka tā noindēs visus pārējos…

Tas, kas ir man apkārt, nevis tas, ko es DOMĀJU, parāda manu patieso būtību un attieksmi pret sevi… Apkārtējā vide nekad nemelo…

Situācijas izpratne vienmēr sniedz mieru, siltumu. Ja jūtam bailes, aizvainojumu, tad situāciju neesam izpratuši…

Ja kaut ko ilgstoši nerisinām, samierināmies ar kaut ko, pieciešam, tas nozīmē, ka nav enerģijas…

Ja ir sajūta, ka nekas nenotiek, tātad – nav enerģijas vai tā ir sastāvējusies. Enerģija jāizkustina. Iesākumā – kaut tīri fiziski. Celies un dari!…

Un tad pēkšņi no blakus istabas izdzirdēju mammas balsi: „Sancīt, atnāc lūdzu palīdzi PĀRBĪDĪT SKAPI!” Skapi? Es? Tagad? Manā stāvoklī??? Bet tai pat mirklī sapratu, ka šīs kustības būs nesalīdzināmi īsākas un vieglāk izturamas, nekā pastaiga pret vēju. Un paraēli jau radās neskaidra apjausma – vai tik tas neizskatās pēc tās pašas enerģijas izkustināšanas, par kuru nupat pirms mirkļa lasīju… Izrausos no gultas, piepūtu vaigus un pārbīdīju skapi. Ielīdu atpakaļ gultā. Bet… jau jutos krietni labāk. „Sancīt, zini… To kumodi arī…” Nespēju noticēt… Bet jau veiklāk izkārpījos no gultas. Pārbīdījām arī kumodi. Un… lai arī aizgāju atpakaļ uz istabu, nu jau tikai apsēdos uz gultas malas un sapratu, ka zem segas vairs nelīdīšu. Un pēkšņi sajutu sevī TĀĀĀĀDUS enerģijas uzplūdus! Es burtiski fiziski sajutu ap sevi sastāvējušās enerģijas blāķi un to, ka gribu to izpurināt, izkustināt, tūlīt pat, uz vietas! Ieslēdzu mūziku, atvēru logu. Aplaidu skatienu apkārt ar domu, ka šajā mājā ir lietas, kas mani jau krietnu laiku NENORMĀLI tracina, nospiež un burtiski apēd manu enerģiju un spēku ik reizi, kad uz tām palūkojos vai pieskaros. Es pilnīgi noteikti nesirgstu ar diagnozi „vācēji”, pie mums netiek kolekcionēti ne ieplīsuši trauki, ne burciņas, ne maisiņi, ne deviņdesmito gadu sākumā poļu tirgū iegādāti puķaini halāti. Bet, protams, ir pa kādai lietai, kas drīzāk ir kā simbols – simbols nespējai pieņemt kādu lēmumu, par kaut ko izšķirties, kaut ko beidzot mainīt, atvadīties no kādām atmiņām utt. utt., jo vienmēr atrodas kāds prāta uzmudžināts attaisnojums, kas liek izšķirties par labu vecajam labajam „šoreiz vēl nē…”… Labāk piecietīšu, pacietīšos, nu vēl jau nav tik traki… Man šāds SIMBOLS bija viesistabas dīvāns. Milzīgs, trīsvietīgs ādas dīvāns. Iepriekšējā dzīvē tas bija bijis balts. Esošajai krāsai nav nosaukuma. Tās pat nav krāsu paletē. Es to ienīdu jau sen. Bet cietos. Jo – nebija jau tik traki. Sēdēt jau var, kost nekož. Bet šai brīdī skaidri zināju – gribu dabūt to prom no acīm. Tūlīt, nekavējoties. Lai gan teorētiski sapratu, ka ne šodien ne rīt visticamākais jaunu nenopirkšu, es tai pašā mirklī ieliku sludinājumu portālā ss.lv – atdodu dīvānu un divus sēžampufus par šokolādi. Pēc desmit minūtēm piezvanīja kāds puisis un pēc četrdesmit – mans briesmonis jau tika iznests pa durvīm. Savu dzīves nogali tas pavadīs kāda autoservisa veču pīpētavā. Lai veicas! Tur tam arī īstā vieta. Es dziedāma iztīrīju brīvo stūri, pārbīdīju galdu un krēslus un nevarēju vien nopriecāties par omulīgo stūrīti.

Vakarā pie durvīm atskanēja zvans. Kaimiņiene no blakus dzīvokļa. Dēls dzimšanas dienā viņai uzdāvinājis jaunu, glaunu viruves iekārtu un ledusskapi. Arī esošajai „vecajai” (gadus piecus vienas pensionāres saudzīgi lietotajai) jau gan ar nav ne vainas, bet nu mīļotajam dēlam taču neatteiksi… Tad nu viņa iedomājusies, ka varbūt mums lauku mājās varētu noderēt… Un arī pavisam svaigsElectrolux ledusskapis ar milzu saldētavu dārza labumiem… Nu tā… par simbolisku „samaksu”… par kaut ko garšīgu… Es biju mēma. Burtiski pirms pāris nedēļām ar vīru bijām lauzījuši galvu par to, kā vecākiem lauku mājās sagādāt jaunus virtuves skapīšus, izlietni un ledusskapi, jo viss vecais acīmredzami „klājās nost”… Un lūk, jau šovakar jaunā virtuve un ledusskapis ceļos uz laukiem. Par kūciņu…

Patiesi, un tā ir ar visu – lietām, domām, pieradumiem… Daba nemīl tukšumu. Ja ļauj aiziet vecajam, savu laiku nokalpojušajam un nodzīvojušajam, tam, ko astrologs Andis Geste tik trāpīgi sauc par „veco bauslību”, Tu atbrīvo vietu kam jaunam – lietām, sajūtām, notikumiem, piedzīvojumiem un arī cilvēkiem. Jo Tu izkustini enerģiju. Un bez enerģijas jau nav nekā dzīva. Ir tikai putekļi un sasmacis gaiss. Un, ja nezini, no kura gala sākt – sāc kaut ar lietām, ar veco krāmu izmešanu, jo lietas jau tikai simbolizē visu pārējo – Tavu attieksmi pret sevi pašu un Tavu dzīvi kopumā. Kā teicis Ziedonis – „Laime ir visu lietu kārtība”. Un tas ietver arī drosmi atbrīvoties no vecā, lai kārtībai (lasi – „laimei”) vispār dotu iespēju.

Atbildēt