autumn_red_forest-2880x1800
Citu autoru raksti

Paradīze ir diezgan tālu un tur nav zonas…

autors: ALEKSANDRS MANTESS

Pēc savas dabas es īpaši nealkstu mutiskas komunikācijas un neesmu pārāk runīgs. Ar prieku atminos laikus, kad savus atvaļinājumus varēju pavadīt vienatnē ar Dabu, neizdvešot ne vārda. Ļoti savādi bija atkal dzirdēt savu balsi, pirmo reizi uzsākot  sarunu ar kādu pēc ilgāka laika. Taču semināros runāju daudz. Reizēm pat pārāk daudz un par ātru, baidoties palaist garām to svarīgo informāciju, kas tobrīd nāk. Triju stundu laikā es „izrunāju” akurāt vienu litru ūdens un visu savu dabīgo vēlmi sarunāties aptuveni nedēļas garumā, pārsvarā aprobežojoties vien ar īsām un kodolīgām frāzēm.

Vakardienas (22. aprīļa) seminārā “Sieviete vīrieša aizvējā” aizskārām ļoti svarīgu tēmu – enerģiju. Lai par ko mēs arī nerunātu, nav nozīmes to darīt, ja tam apakšā nav seguma – enerģijas. Attiecības, mājas celšana, biznesa projekti, bērniņa ieņemšana, zupas vārīšana vai vienkārša pastaiga nav iedomājama bez enerģijas. Ja nebūs enerģijas, viss iepriekš minētais saglabāsies vien informācija līmenī – kā veidot attiecības, kā uzcelt māju, kā izvārīt zupu, vai kur pastaigāties. Jo ātrāk mēs šo dzīves gudrību apjautīsim, jo taupīgāk sāksim apieties ar mums sniegto dievišķo enerģiju, galvenās misijas šeit uz Zemes veikšanai – Radīšanu.

Tā arī ir atbilde uz daudzajiem jautājumiem semināros – „bet kā?”, kad man šķiet, visu jau esmu izrunājis un pateicis. Nākamais solis ir vien pati RADĪŠANA! Tas ir brīdis pēc sapratnes, kad vajadzētu sevī sajust vēlmi lekt kājās un steigties darīt! Taču, ja šajā brīdī atkal atgriežamies pie iepriekšējā jautājuma – „kā?”, „ar ko sākt?” –  neviļus rodas jautājums, vai mēs saprotam, kā ir, kad enerģijas ir pietiekoši? Un tagad neliels tests katram. Vai Tu pēdējā laikā vairāk dzīvo pārdomās, vai reālā darbībā? Vairāk gribi, vai vairāk dari? Priecājies par visu, vai tikai vēlies dzīvot labāk?

Aplūkojiet bērnus – viņiem jautājumi un pārdomas ir tālu otrajā plānā, jo visu pārklāj vitāls dzīvesprieks. Lūk – šādi izskatās enerģijas esamība! Vispirms darīt un tad procesa gaitā sastapties ar jautājumiem, nevis dzīvot pārdomās „kā būtu pareizi un vai vispār tā vajag?”

No rīta braucot uz biroju un pārdomājot savu mijiedarbību ar esību, pār mani nāca apgaismība, kā es pats caur saviem semināriem radu sev ilūzijas. Proti, agrāk, kad seminārus nevadīju, es dzīvi patiešām dzīvoju un tikai. Taču nu esmu pamanījis, ka pēc semināros izrunātā manī rodas maldīgas sajūtas, ka tas tiek arī paša vēlreiz izdzīvots. Bet izdzīvots tas tiek jau caur bijušām sajūtām, nevis jaunām, tādējādi tērējot iekšējos enerģijas resursus, nevis tos papildinot. Nu gluži kā gūstot apmierinājumu no parunāšanas par pusdienām, aizmirstot pašu maltīti ieturēt, vai padomājot, cik jauki būtu izmīlēties ar savu vīru un vienkārši aiziet ravēt dārzu. Šādi dzīvojot mēs sākam zaudēt savu apzinātību, aizstājot to ar maya, jeb ilūziju par dzīvi, kā minēts Vēdās.

Mēs varam radīt vien proporcionāli mūsos esošai enerģijai, transformējot to iespējā iegādāties dārzeņus priekš zupas, finansēs priekš mājas celtniecības, vai mierā, harmonijā un viedumā priekš dziļām attiecībām. Attiecības – tā ir nepārtraukta mijiedarbība, bet mijiedarbība nu nekādi nevar pastāvēt, ja nav kam mīties. Un jā – arī nopelnīt naudas izteiksmē mēs varam vien tik, cik mūsos ir enerģijas. Nekādas zināšanas un biznesa idejas nepārtransformēsies paliekošā naudas izteiksmē, ja tam nebūs mūsu iekšējās enerģijas seguma.

Atrodoties šo pārdomu virpulī gluži kā nejauši nogriezu automašīnu nost no lielceļa un iebraucu tuvumā esošā meža masīvā. Nobraucis aptuveni 10km pa jaunizbūvēto meža grants ceļu, kurš savā līdzenumā pārsniedz teju 45% mūsu valsts asfaltēto ceļu, sapratu, ka manas sajūtas ir atvedušas pie studiju laikā iecienītām meža takām. Esmu te jau bijis, taču ar prātu konkrēto vietu pa šiem 20 gadiem tiku piemirsis. Pēc aptuveni diviem kājām noietiem kilometriem ceļš, kaut cik klasiskā šī vārda izpratnē beidzās, taču neskatoties uz atsevišķiem vētras izgāztiem kokiem, pārvietoties kājām pa meža zemes līdzenumu bija samērā viegli. Vēl pēc aptuveni noieta kilometra sāku just, ka mežs nu ir kļuvis citāds – diženāks un teju nebija pamanāmas nekādas cilvēka darbības pēdas. Visriņķī slējās pāris gadu simtus un vēl senākas dižegles, priedes un ozoli. Zinu, ka mežā, ne klajumā, augoša simts gadu veca priede ir aptuveni vien 40…50cm diametrā. Šeit ne mazums koku bija tādi, kurus apķert varētu vien divi vīri ar tik garām ekstremitātēm kā man, bet daži eksemplāri sasniedza vēl iespaidīgākus izmērus! Gluži nejauši biju atradis priekš sevis jaunu tā saucamo spēka vietu. Turpinot iepazīt teritoriju, manas sajūtas apstiprināja vēl kāds fakts – šo meža nostūri apvija upīte cilpas formā, kas dabas enerģiju šeit, iespējams, ir vērpusi jau tūkstošiem gadu.

Ieskatījies pulkstenī sapratu, ka esmu bijis prom no civilizācijas gandrīz četras stundas un nedaudz nobrīnījos par to, ka netiku saņēmis neviena telefona zvana šajā laikā. Tikai dodoties atpakaļ pie ceļmalā atstātās automašīnas saņēmu zvanu no sievas, kura mani centusies sazvanīt jau veselu stundu. „Kur tu esi palicis un kāpēc tik slikta dzirdamība?” – viņa jautāja man.

„Es biju Paradīzē! Līdz tai diezgan ko iet, un tur nav civilizācijas zonas! Buča un atzvanīšu, kad atgriezīšos!” atbildēju viņai.

Ņemot vērā, cik pieticīga bija mana gaita virzienā uz jaunatklāto „paradīzi”, atpakaļ es burtiski zemu lidoju!

Visa pamatā ir enerģija!

 

Atbildēt