north-pole-moon21
Citu autoru raksti

Sarunas ar Dievu un mana lūgšana

autors: TOMS PRISJOLKOVS

Mēs dzīvojam savās ikdienas rūpēs, sēžam, skrienam, pārdzīvojam un priecājamies. Reti kad mēs parunājam ar Dievu. Parasti tas notiek pēc kāda veiksmīga, kādas epizodes nobeiguma. Tad mēs pasakām – paldies Dievs, ka palīdzēji! Mēs aizmirstam, ka viss, kas ar mums notiek, ir ar Dieva ziņu. Par Dievu ir jāatceras visu laiku, Viņš arī ir ar mums visu laiku. Tikai Viņš zina kāpēc kaut kam ir jānotiek tieši tā, kā notiek. Man ir dāvātas visas maņas, kuras cilvēks ir paradis uzskatīt par normālām esam. Bet vajadzētu atcerēties, ka mums ir jāmāk priecāties par katru mazumiņu, kas mums ir dots-jāprot visu to novērtēt. Kad bērniņš piedzimst, viņš ir tāds kāds iznāk no mātes miesām, un viņš ir laimīgs.

Tikai augot, vērojot un uzsūcot visu apkārtējo, bērniņš sāk sevi apzināties kā vienu no visa veseluma. Veseluma, kurā visiem jābūt vienādiem. Viss atšķirīgais tiek norādīts kā nelabs esam, kā Dieva neizdarība. Mēs zaimojam Dievu, kad sākam apspriest Viņa rīcības iemeslus. Mēs no Dieva ļoti daudz paģēram, it kā Viņš mums būtu parādā. Mums nav sāta sajūtas, un kad dabūjam vēlamo, tad to uzskatam par pašsaprotamu, un pateikties par to mums neienāk galvā. Jāsaprot, ka tik cik mums vajag, Dievs mums dos.

Vajag mācīties pieņemt visu, ko Dievs mums dod. Dod arī atņemot. Dievs ir Lielais skolotājs, un Viņš mūs māca ļoti uzmanīgi. Viņš ir ļoti pacietīgs un vērīgs. Ja mēs kaut ko neredzam, Viņš mums parādīs visu lielākiem burtiem, kamēr mēs sapratīsim. Varbūt tas nav vienas dzīves ietvaros, bet to mēs nezinām. Mums vajag iemācīties kļūt redzīgiem, un Dieva norādes ņemt vērā.

Ir sācies Gaismas laiks, cilvēki kļūst redzīgāki, vērīgāki. Ejot pa gaismas ceļu, mums arī būs dažādi šķēršļi, kurus jāmācās izdzīvot caur mīlestību. Mīlestība ir visa pamatā. Mums jāprot ar mīlestību gan sagaidīt, gan palaist. Tas var notikt jebkurā brīdī, bet mums jābūt atbrīvotiem, ļauties visaptverošajai Dieva mīlestībai. Tas, kas notiek, notiek, priekš mums, nevis pret mums.

Mīlestībā mēs gaidām bērniņu nākšanu pasaulē, ar mīlestību mums jāprot arī pavadīt no šīs pasaules savus tuvos un mīļos cilvēkus. Mēs esam šīs dzīves skolnieki, un kā jau skolnieki, gribam tikt pārcelti nākamajā klasē. Nereti gadās, ka paliekam uz otru gadu, lai apgūtu neapgūtās mācības. Dažreiz tie ir tikai vasaras darbi.

Tā arī ienākot dzīvē, mēs nezinām izpildāmos uzdevumus, varbūt tie ir tikai mācīšanās piedzimt….un aiziet…., lai atkal dzimtu no jauna.
Mana lūgšana

Mīļais Dievs. Tu esi gaisma,Tu esi saule, Tu esi ūdens, Tu esi mežs, Tu esi es, Tu esi viss. Paldies, ka esi mūs radījis, un ļauj būt kādai sastāvdaļai Tavā lielajā plānā. Paldies, par katru nākamo elpas vilcienu, ko Tu mums dāvā, paldies par iespēju just ar visām iespējamajām jušanām. Paldies, ka mūsu ir tik daudz, paldies par to vietu, kur Tu mūs esi nolicis, paldies, ka dāvā mums iespēju mīlēt, sāpēt, dzimt un nomirt.

Katrs mēs esam maza skrūvīte, dažāda izmēra, bet visā lielajā mehānismā nepieciešama – kaut uz īsu brīdi. Varbūt šeit uz zemes tas ir zibsnis, citureiz garš mūžs.

Mūsu dvēselēm ir jāmācās, un vienīgi Tu zini kad, kur un cik. Šeit uz zemes dzīvojot, mēs reti kad pasakām Tev, Dievs, paldies. To mēs varbūt sakām, kad mums ir labi, un tad kad vajag palīdzību. Bet mēs Tev arī daudz pārmetam, kad mums liekās, ka Tu esi netaisns. Piedod mums par to, ka esam tik tuvredzīgi.

Dievs, mēs visi Tevi mīlam un ļaujamies Tavai visvarenajai, vismīlošajai vadībai. Viss ir, lai mēs augtu, lai mācītos.

Paldies, paldies, paldies.

Dievs ir visur un vienmēr.

Āmen

Atbildēt