Portraiture-Photography-By-Famous-Photographers-05
Citu autoru raksti

Sieviete var glābt pasauli

autors: ALEKSANDRS MANTESS

Sieviete var glābt pasauli, jo sieviete caur savām emocijām sniedz vīrietim sapratni, vai nesapratni. Pilnīgi visas problēmas rodas no iekšējās neapmierinātības. Tad, ja esam nelaimīgi, caur savu būtību to nododam tālāk ārpasaulei. Sievietes – caur savām sajūtām, vīrieši – caur mērķiem un idejām.  Tad, ja vīrietis netiek pieņemts un novērtēts savās mājās, viņš meklē iespēju apliecināties citur. Pārsvarā transformējot savu enerģiju iekarojošā agresijā, lai tādējādi pievērstu uzmanību un kompensētu iekšējo tukšumu. Un nav starpības, tas ir pusauga puika, vai pieaudzis valstsvīrs – princips ir nemainīgs. Ja agresija ir sākusi savu kara gājienu, to apturēt vairs nav neviena spēkos. Tā turpināsies, kamēr pašiznīcināsies, gluži kā iesākta kodolreakcija. Kamēr ir enerģija – reakcija turpinās, un tā nav nedz apdzēšama, nedz pārtraucama. Faktiski tā ir nepieņemtās vīrišķās enerģijas pašiznīcināšanās. Un tieši tāpēc šādu stāvokli harmonizēt ir tikai sievietes varā!

Vīrieša spēkos ir neapmierinātību apsiest un paturēt sevī, bieži vien pat neradot nekādas aizdomas apkārtesošajos par to, kas vīrietī notiek iekšā. Šis ir iekšējās pašiznīcināšanās piemērs, kas psihosomātiski sagrauj fizisko ķermeni, transformējoties kādā strauji progresējošā slimībā, vai citā letālā izpausmē. Turpretī, saskaņā ar Vēdām, sievišķība ir savu būtību nepārtraukti izstarojoša. Gluži kā iekrāsots strauts, kas ar saviem ūdeņiem iezīmē visu savā ceļā līdz pat jūrai,  sievietes būtība tūdaļ pat izpaudīsies visās viņas darbībās – komunikācijā, ēst gatavošanā, mājas uzturēšanā, bērnos, vīrā, sabiedrībā. Mūsdienu sieviete, ne bez veiksmīgas iespaidošanas no malas, ir aizmirsusi šo savu varu un atbildību pār cilvēci, šķietami nevainīgi kultivējot agresiju un cīņu pret vīrišķību, maskējot to zem vienlīdzības saukļiem. Lai gan sieviete nekad nav bijusi, un ļoti ceru, nekad tomēr nebūs vien-līdzīga ar vīrieti, pat neskatoties uz uzspiesto propogandu, apziņas karš jau ir paspējis izdarīt savu- vēlmi atteikties no savas sievišķi dievišķās gribas un varas, tiešām sākot līdzināties vienā stājā ar vīrišķību.

Rakstot šo rakstu tieši Pavasara Studijas meitenēm, es ar vieglumu apzinos, ka netikšu pārprasts, pat neskatoties uz savu analītisko izpausmes stilu, un pārāk neuzsvēršu vārda „vienlīdzība” fundamentālo atšķirību no vārda „līdztiesība”, jo zinu, ka tikšu sajusts pareizi, pat ja netiktu saprasts pareizi, jo manos tekstos ir patiesa cieņa un mīlestība pret sievieti. Lai gan, starp citu, tāda ir bijusi arī Viestura Rudzīša sašutuma vilni sacēlušajā, bet diemžēl nesajustajā rakstā, autoram pārlieku „aizspēlējoties” ar sabiedrības agresijas provocēšanu. Tāda nu vīrieša psihoanalītiķa daba ir – tik ļoti aizrauties ar procesu, ka nepamanīta var tik pati būtība, kāpēc tas tiek darīts. Šo es stāstu tieši caur savu pieredzi, kad kādā īpašā ārpus Pavasara Studijas telpām veiktā seminārā tiku teju vai sieviešu nolinčots, kad ar praktiskiem vingrinājumiem atklāju, ka agresija nevar tikt izprovocēta, ja tā jau nav mūsu vadošā noskaņa. Pēc šīs negatīvās pieredzes esmu apņēmies ar uguni vairs nespēlēties un sievietēm nekādus praktiskus eksperimentus nerādīt – bail! Pie kam Vēdās ir skaidri un gaiši minēts, ka vīrieša galvenai pienākums attiecībā pret sievieti ir jaunu pozitīvu emociju radīšana viņā. Kopš sāku ievērot šo principu, neskatoties pat uz praktiskām zināšanām par mūsdienu sievietēs mītošo agresiju, un daudziem apliecinājumiem interneta vides komentāros, sāku vairāk un vairāk sastapties ar patiesi dziļu sievišķību visriņķī. Mans pirmais pārsteigums un pat šoks bija Pavasara Studija ar Inesi, Santu un pārējām meitenēm. Pirmo reizi tiekoties, redzot, jūtot un sarunājoties ar Inesi un Santu, mani nepameta tāda savādi duāla sajūta. Pirmkārt – mani kā vīrieti ļoti pievelkošs sievišķības šarms. Un otrkārt – nesapratne – nu par kādiem gan vēl sievišķības principiem šeit runāt ar tik sievišķīgām meitenēm? Kā pārliecinājos nedaudz vēlāk, arī uz pašiem semināriem nāca nu ļoti sievišķīgas sievietes.

Un arī tagad, kad tiku uzaicināts dalīties Vēdiskās zināšanās par sievietes un vīrieša mijiedarbību kādā citā meiteņu kolektīvā, es jutos līdzīgi neērti. Man riņķī bija šarmantas caur caurēm sievišķīgas sievietes, kas divdesmit minūšu laikā pirms semināra sākuma jogas studijas telpu pārvērta par pašu mājīguma etalonu, piedevām vēl mani pacienājot ar pašizceptu šokolādes kūku… Tas manī atvēra tik neizsmeļamu enerģijas avotu, ka vēl šobrīd atceros šī sievišķīgā kolektīva siltumu. Tieši tāpēc arī informācija, kurā dalījos, nāca viegli, viedi un tīri, patieso sievišķības būtību atveroša, jo manī bija nesavtīga vēlme pakalpot – dot un dot, un dot, cik tajā brīdī spēju.

Mēs visi  – kā vīrieši, tā sievietes – ļoti labi apzināmies savu būtību, taču ļoti viegli ļaujamies tai nenoticēt katru brīdi, kad nesaņemam tam apliecinājumus no malas. Mijiedarbība – tas ir nebeidzams process! Tieši process, nevis mērķis – tātad absolūti sievišķīga būtība. Tāpēc, mīļās Sievietes/Meitenes, neizturieties, lūdzu, pret sievišķību kā mērķi uz kuru iet, caur to tūdaļ pat atsakoties no sievišķības, bet izdzīvojiet to caur kopā būšanu!

Sievietei nevajag informāciju! Sieviete vienkārši vēlas sajust patiesību! Un vislabāk, ja šo patiesību viņai pauž vīrietis. Kas tad ir patiesība? Tās ir sievietes gaišākās sajūtas. Ja es kā vīrietis pat loģiski pamatoti norādu uz sievietes netikumiem, agresiju, nesievišķību, sieviete intuitīvi izmantos visu šo pašu arsenālu pret mani, lai sevi aizstāvētu un parādītu, ka tā nav patiesība par viņu. Un šai sievietei būs pilnīga taisnība, jo es ar šādu attieksmi neizpaudos vīrišķīgi, tāpēc arī esmu saņēmis pēc nopelniem. Ja sieviete cenšās vīrietim parādīt, kādam viņam ir jābūt, bet vīrietis, savukārt, mēģina norādīt uz sievietes nesievišķību, mēs visu savu dzīvības enerģiju iztērējam cīņai, tādējādi zaudējot spēju Radīt.  Tikmēr citi berzē spuras un pārrada šo pasauli pēc saviem ieskatiem – par vidi, kur sievietei justies sliktāk un vīrietim – nevajadzīgāk. Par vidi, kurā mēs zaudējam dievišķo viedumu un pat esošās kripatas nevaram nodot saviem bērniem, ļaujot to veikt citiem – tiem, kas „zina labāk”, kāda ir un kam domāta mūsu bērnu seksualitāte. Tiem, kas zina, kas ir vien-līdzība, kāda ir mums domātā vēsture, un no kādiem pērtiķiem mēs esam cēlušies. Par vidi, kurā krāt un vairot neapmierinātību un saukt lietas pavisam citādos vārdos, kā tās ir patiesībā.

Atkāpei mazs sadzīvisks piemērs. Noteikti visi ir ievērojuši lielveikalos tā saucamās informatīvās kases, kuras citi sauc arī par „ātrajām” kasēm. Taču ne visi, kas ar smēķēšanu ir stipri uz „jūs” zina, ka primāri tās ir cigarešu tirdzniecības kases. Vakar vakarā vēloties Rimi lielveikalā iegādāties sekojošas trīs lietas – pienu, maizi un jogurtu meitiņai, iestājos kā reiz šādā kasē. Man priekšā bija vien pāris cilvēku, taču tirdzniecības procesā vēl pāris cilvēki pievienojās vienkārši ārpus rindas, iespraucoties iegādāties cigaretes. Bija arī situācija, kad kāda sieviete samērā kautrīgi nostājās maliņā un vienkārši intensīvi uzlūkoja vēlamās cigaretes, uz ko pārdevēja burtiski atplauka un ignorējot pārējos rindā stāvošos, skaļi iesaucās – jums cigaretes?! Lūdzu nāciet! Es neteiktu neko un nemaz nestātos rindā, ja kase būtu atklāti nosauktas par alkohola un cigarešu kasi, gluži kā ekspreskase, vai kase vecākiem ar mazuļiem, taču šoreiz informētības nolūkos centos izdibināt filozofisko būtību un pamatojumu saviem novērojumiem, uz ko pārdevāja man strikti atcirta: „Bet kāpēc cilvēkam būtu jāstāv rindā, ja viņš vēlās nopirkt tikai cigaretes?! Citur viņam šādas iespējas nav!”

„Bet kādas privilēģijas ir cigaretēm attiecībā pret maizi?”pārjautāju?

„Maizi var pirkt arī pārējās kasēs!”

„Bet vai tad cigaretes ne?” atjautāju. Uz ko pārdevēja acīmredzami „aizsvilās” un aicināja mani neaizkavēt rindu. Un taisnība jau viņai bija – es nepirku cigaretes, vien maizi, izraisot neērtas emocijas, paralēli cenšoties iegūt informāciju informatīvajā kasē.

Protams, ka šajā situācijā es saskāros ārpasaulē ar savu tās dienas iekšējo burkšķīti. Taču atmetot visas emocijas, no faktiem tālu neaiziesim – šajā ārpasaulē vēl ir ļoti daudz kas pilnveidojams un labāks darāms, caur mūsu kopējo iekšējo darbu. Tāpēc mans aicinājums – taupīsim un krāsim savu vīrišķo un sievišķo enerģiju, lai kopīgi darītu pasauli labāku tieši izpausmēs, ne tikai informatīvi!

Lai burvīga Tava esība!

Aleksandrs

Atbildēt