Many-Flowers-beautiful-nature-22639519-1240-827
Citu autoru raksti

Tas taču nevar būt tik vienkārši!

autors: ALEKSANDRS MANTESS

Kur rodama laime? Jau gadu simtiem vecās pasakās tiek pārstāstītas brīnumlīdzekļu meklēšanas prakses tāl tālās tālienēs aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām. Gandrīz vienmēr šis ilgais un grūtais ceļojums ir nepieciešams, lai uzzinātu, ka tas, ko tik cītīgi meklējām, rodams tajā tālajā pusē, no kuras esam atnākuši, bet pārējais – bieži vien košas un efektīgi pasniegtas pelavas. Laikam jau cilvēks pēc dabas tā ir iekārtots, ka sevi sāk meklēt vien pēc krietnas un dziļas nozaudēšanas, aizmiršanas un piesmiešanas. Pie tam kā likums sāk to darīt no vistālākās vietas! Tikai izmeklējies un izstaigājies riņķī pa pasauli, sāk novērtēt to, kas vienmēr bijis te pat pa rokai.

Kāpēc šobrīd par šo rakstu? Lai atgādinātu vēlreiz un vēlreiz sev un citiem to, ka visas nepieciešamās lietas, zināšanas un prasmes laimīgai dzīvošanai ir te pat – mūsu tuvumā! Tās vienmēr ir kopā ar mums, un nekad, nekad mūs nav pametušas. Taču saskatīt un pieņemt tās atsacīties dzīves gaitā iemācāmies paši. Ne bez citu palīdzības, protams, taču ar savu pašu gribu un atļauju to darām.

Tā nu ir atgadījies, ka man diezgan daudz sanāk komunicēt ar cilvēkiem. Ļoti patīk to darīt, jo cilvēka iekšējās pasaules dzīles ir neizdibināmas! Atceros, ka jau no agras bērnības man ir piemitusi hiperizēta empātija, ja tā to varētu nosaukt. Runājot par sāpēm, tīri fiziski sāka sāpēt arī pašam, bet citu prieku izjutu vairāk par savu. Šī neizprastā īpašība bērnībā/agrā jaunībādaudz vairāk ir traucējusi, nekā palīdzējusi, jo ļoti viegli bija pazaudēt sevi apkārtējo emociju gūzmā. Fiziski nepanesami atrasties nomāktu, slimu un depresīvu cilvēku klātbūtnē, tāpēc kādu savu apzinātās dzīves daļu esmu pavadījis vienpatībā. Tie patiesi ir bijuši visharmoniskākie manas dzīves posmi – Dievišķā mierā un rāmumā. Šādā sevis iepazītā stāvoklī notiek mūsdienu sabiedrībai neticami brīnumainas lietas – atgriežas pilnīga veselība, atmostas dabīgā termoregulācija, spēja „dzirdēt” un „redzēt” bez fiziskajām ausīm un acīm, un vēl, un vēl, un vēl, par ko varētu grāmatas rakstīt! Top tik viegli un labi, ka pēc iespējas ātrāk gribās skriet pie visiem, visiem ar šo prieka vēsti un dalīties tajā! Taču tad tu saproti, ka tevi gandrīz neviens nedzird, jo esi aizmirsis to smago bēdu valodu, kādā vairums runājam paši ar sevi savu problēmu sabiedrībā. Bet tie, kas tevi sadzird, to visu jau vienkārši zina! Un jā – arī grāmatas par to visu jau sen, sen ir sarakstītas!

Kā tad ar to laimi – kur tad tā tomēr kavējas – runājot par kopējo sabiedrības sajūtu gammu?

Es joprojām vēl nezinu, kādā valodā par to ir jārunā – vēl tikai mācos to darīt. Esmu centies runāt zinātniski un ticis pārprasts. Ļoti vienkārši – un izsmiets no citu zinātāju puses. :) Nerunājis nemaz, lai baudītu pats savu labumu vienatnē, bet atzīts par egoistu un teju pieskaitīts “kulakiem”. Esmu soli pa solim veidojis mērķu tabulas, kas ved atpakaļ pie savām vēlmēm tos, kas pašu vēlmes nozaudējuši, un vienkārši licis plūst pa dzīves sajūtu upi tiem, kam gadījies nedaudz pārakmeņoties pašiem smagi kaļot savas dzīves likteni un visi mērķi apnikuši.

Lielākā balva un gandarījums ir tad, kad esi pratis palīdzēt cilvēkam sadzirdēt un atklāt pašam sevi. Taču nereti ir situācijas, kad nedrīkst ļauties pārtapt tikai par negāciju katalizatoru tiem, kas atsakās sevis pašu sakrāto smagumu pārstrādāt. Parasti tie ir tie, kas kliedz visskaļāk un liek mums justies vainīgiem par to, ka viņiem klājas sliktāk.

Dod man veselību un naudu, jo tavs pienākums ir palīdzēt man! Esmu bijis jau pie desmitiem citu, un viņi visi ir izrādījušies šarlatāni! Dod man kaut ko nopietnu un tiešām iedarbīgu!

Taču, lai ko tu arī neteiktu, beigās tas izrādās pārāk vienkārši, garlaicīgi vai prasti, un sen jau zināms esam…

Un tad es piedāvāju – aizbrauc pie Dabas – bez telefona un internetiem, avīzēm un televizoriem. Aizbrauc bez ēdiena un mīkstās gultas! Nodzīvo tā kaut vienu dienu dabīgā klusumā un ieklausies pats sevī, jo tu tik un tā līdz tam nedzirdēsi ne mani, nedz kādu citu.

Aizvainojums. Vilšanās. Dusmas. Neizpratne.

Tās ir ierastākās vibrācijas, kas sāk virmot pēc šādiem vārdiem. Un nu arī tu esi ierakstīts augošajā šarlatānu sarakstā, jo neesi devis ilgi kāroto “nezinu pats, ko gribu, bet daudz un to labāko, un tūliņ pat!”

Jā, cilvēka prātam tik tiešām patīk brīnumi! Taču… brīnumu nav…

Ir darbs ar sevi. Intensīvs, bet vienkāršs un neatlaidīgs darbs ar sevi. Tik neticami vienkāršs, ka allaž brīnumus alkstošais prāts nespēj tam noticēt.

Esi, lūdzu, gudrāks par savu prātu un saproti, ka tas vēl neesi Tu pats, bet gan Tavs instruments, kurš pieradināts un labi nokalibrēts tiešām var paveikt šķietamus brīnumus. Nedanco tā pavadā kā balodis no pasakas, kurā teicās – zinu, zinu, kā taisīt ligzdu! – un nejoz pa informācijas neizmērojamo pasauli meklējot vēl un vēl iedarbīgākas lietas, bet apstājies un izdari līdz galam to pašu vienkāršumiņu. Aizbrauc pie Dabas – bez telefona un internetiem, avīzēm un televizoriem. Aizbrauc bez ēdiena un mīkstās gultas! Nodzīvo tā kaut vienu dienu dabīgā klusumā un ieklausies pats sevī. Ja nespēj izturēt, nekas – atkārto vēl un vēl, līdz Tev izdosies un Tu atgūsi laimes garšu sevī. Bet brīnumus, ja vien vēl gribēsi, varēsi parādīt citiem pats.

Atbildēt