images
Ineses raksti

Es būšu Tavā pusē

autors: INESE PRISJOLKOVA

Vakar man bija situācija, par kuru gribu Tev izstāstīt. Tas arī sasaucas ar reiz kādā seminārā uzsākto diskusiju.

Stāvu es savā pludmales kafejnīcā un tērzēju ar paziņu, kura pie mums viesojas gandrīz katru dienu un tā situācija ir ļoti ikdienišķa. Iet garām mans vīrs un dzird, ka mēs par kaut ko viena otru pārliecinām (vai arī viņam tā vienkārši liekas) un viņš saka „lai ko jūs runājat, es būšu sievas pusē un viņu vienmēr aizstāvēšu!”.  Mēs paskatāmies uz viņu, atsmejam, ka mums taču nav domstarpību un mēs vienkārši ko skaļāk esam pateikušas, bet tā iekšējā sajūta man kļuva ārkārtīgi mierīga un patīkama. Es sajutos mīlēta un pilnīgā drošībā.

Un it kā jau es tāpat esmu drošībā. Un it kā tāpat es jau nekad nerunātu to, ko nedomāju un mani nemaz nevajadzētu aizstāvēt (jo neviens jau ne par ko nav jāpārliecina), bet tā sajūta…..bija un ir ļoti patīkama.

Es sapratu, ka šo no saviem tuvākajiem cilvēkiem esmu gaidījusi visu mūžu. Dažreiz sagaidījusi, dažreiz ne. Atceros, ka bija gadījumi, ka vecākus izsauca uz skolu (šķiet toreiz visa klase ko bija nodarījusi) un man bija ļoti svarīgi, lai viņi ir manā pusē. Ka nevis skolotājam viennozīmīgi ir taisnība (kā padomju laikos lielākoties bija), bet arī man var būt savs skatījums uz situāciju.

Bet dzīves laikā ir bijis arī tā, ka tuvinieki nostājas kaut kā pret tevi. Un tad tu jūties viens pats nesaprasts un nevērtīgs. Pašapziņa krītas un mīļā, drošā sajūta pazūd.

Kādā seminārā viena dalībniece stāstīja, ka viņas vīram pirms daudziem gadiem – iepazīšanās sākumā bijis ļoti būtiski, lai sieva ir vienisprātis ar viņu tad, kad notiek kāda viedokļu apmaiņa sabiedrībā. Un ja viņa ir gribējusi argumentēti izteikt citu viedokli, vai arī nostājusies citu sarunas dalībnieku pusē, tad viņš ir bijis apvainojies.

Un protams, ka viss ir dzīves skola. No Visuma likumu viedokļa ir tā – jo mēs pārāk pieķeramies šim tuvo cilvēku atbalstam un vairāk mums tas trūkst, jo dzīve mums to nedos. Un tas viss tikai ar vienu iemeslu – lai mēs iemācītos kļūt stiprāki. Savukārt, ja mēs esam gana stipri, tad mums caur tuviniekiem šo mācību nebūs jāapgūst.

Īstenībā jau mēs esam dažādi jūtīgi un katrs šādā situācijā reaģējam un sagaidām, ka mūsējie reaģēs, dažādi. Bet viens ir skaidrs, ka mājas, ģimene, tuvinieki, paši tuvākie (tātad mūsu pāra cilvēks) ir tie, kas nodrošina mums aizmuguri. Tas ir mūsu emocionālās drošības un pašapziņas viens no stūrakmeņiem.

Zinu daudzus gadījumus un arī mana pašas pieredze ir tāda, ka tad, kad man apkārt ir tuvi cilvēki, kas saprot, ko daru, kā domāju, ko runāju un mani atbalsta, tad mana drošība, pašapziņa un vēlme, ko darīt un teikt, vairojas. Ja tuvie cilvēki neatbalsta, netic vai pat speciāli gremdē, tad cilvēkam pašapziņa zūd un tad pie tā ir speciāli jāpiestrādā, lai atkal to atgūtu.

Es savam vīram esmu ļoti pateicīga par emocionālo drošību, kuru viņš man sniedz ik dienas. Uzskatu to par ļoti vīrišķīgu īpašību, kas man kā sievietei ļauj justies pasargātai un mierīgai, laimīgai un sievišķīgai.

Dažreiz, kad ar mani notiek neparedzētas un nepatīkamas lietas, viņš man saka „piedod, ka nebiju tev klāt un nevarēju to novērst”, vai „piedod, ka nevarēju tevi no tā pasargāt”.

Un varbūt, ka viņš pat nekā nebūtu varējis ko mainīt, bet tā sajūta, ka vīrs ir mans aizvējš, atbalsts un patvērums, dod ārkārtīgu sirdsmieru un piepildījumu.

Sievietei tas ir būtiski.

Ja mūsu lapu lasa vīrieši, tad šis ir viens temats, par kuru ir vērts padomāt. Savukārt meitenēm es novēlu, lai jūsu draugi un vīri ir stipri un gudri un gan domās, gan vārdos, gan rīcībā prot jūs aizstāvēt.

Atbildēt