13.11.2008, Deutschland, Bayern, MŸnchen, mr 52
Ineses raksti

Pārprasta ziedošanās

autors: INESE PRISJOLKOVA

Pēdējā laikā arvien biežāk man konsultācijās un semināros ir sievietes, kas saka, ka jūtas iztukšotas, atdodot sevi visu vīram, ģimenei, darbam vai arī visam tam kopā.

Un tad es domāju, cik tas tomēr ir kaut kā ačgārni saprasts, jo – mēs taču saviem tuvākajiem vēlam pašu labāko, ko vien viņi būtu pelnījuši. Satiekot un iemīlot savu cilvēku, mēs taču tik ļoti domājam par to kā kopā būsim laimīgi, kā viņu darīt laimīgu, kā pašai būt visskaistākai un pievilcīgākai, kā dod savam vīrietim pašu pilnību. Un bērniem mīlošu mammu, un vīram mīlošu un laimīgu sievu . :)

Un pēc tam šo savu pilnību soli pa solim pašas sagraujam. Vai nu cenšoties izdabāt, vai pārāk daudz padarīt, vai izpatikt, vai ziedoties. Sievietes ir iemācījušās no sevis ņemt nost gabaliņu pa gabaliņam, lai to dāvātu saviem tuvākajiem. Atņem sev brīvo laiku. Atņem sev rūpes pašas par sevi. Atņem sev savus hobijus un savu atpūtu. Atņem, atņem un atņem. Un beigās no tās brīnišķīgās fantastiskās sievietes, kāda tā bija iepazīšanās sākumā, vairs nekas nav palicis. Pelēka. Nogurusi. Spogulī vairs nemaz skatīties negribas. Un tai pat laikā – strādā, strādā un strādā, lai tik visiem būtu labi.

Vai viņiem ir labi? Nē. Viņi saņem to, ko viņiem dod un ja nav ko vairs dot, tad tieši šo – neko – viņi arī saņem. Pat ja ēdiens ir uztaisīts, drēbes sagludinātas un māja izmazgāta – piepildījuma un gandarījuma tajā vairs nav.

Ko darīt?

Mainīties. Pa priekšu mainīt domāšanu un saprast, ka laiks, ko veltu sev un savai pilnveidei ir vajadzīgs arī manai ģimenei.

Es reiz, mācoties maģistrantūrā, piedalījos vienā treniņā, kur uzdevums bija sadalīties pa pāriem un apstāties ar mugurām tā, lai otram būtu labi. Un tad tik sākas smieklīgākais. Cilvēks ņemas un velk to otru it kā uz savas muguras – „nu, gulies, gulies, lai taču tev ērtāk”, tas otrs stīvējas pretim, jo arī viņam taču ir jādomā par otru – „gulies tu. Lai taču tev ērtāk”. Beigu beigās abi piekusuši, nepamierināti, dusmīgi, ka tas otrs nav izmantojis tik brīnišķīgu piedāvājumu un ērtu pozu….

Un tad otrs uzdevums tam pašam pārim – apstājies tā, lai tev būtu ērti. Cilvēki sastājas, atbalstās ar mugurām, ieriktējas un stāv. Abiem labi. Abi atpūtušies. Abi laimīgi.

Lūk – laimīgu attiecību pirmais un galvenais noteikums ir audzēt sevī šo laimi un pilnību un tad dalīties ar otru tajā. Nevis sevi nodzīt līdz tam, ka vairs nav, ko dot , bet tieši otrādi – audzēt sevī mīlestību, prieku un laimi. Daudz par sevi domāt. Daudz sev dot. Daudz pilnveidoties un augt. Rūpēties par savu dvēseli. Par ķermeni. Par garu. Galu galā – tas ir svarīgākais uzdevums šai dzīvē. Un tad – dalīties ar šo savu pilnību ar citiem, tā atkal vairojot to, kas Tevī ir.

Tieši sevis pazaudēšana ir visbiežāk sastopamais iemesls neveiksmīgu pāru attiecībās.

Bet mums nav sevi jāpazaudē. Nē.

Tieši otrādi.

Mums būtu pietiekoši daudz jāvelta laiks, lai sevi „atrastu” un pilnveidotu. Lai izveidotu attiecības ar savu augstāko „Es”, lai sakārtotu attiecības ar sevi kā sievieti – un iemācītos dzīvot saskaņā ar sievišķo enerģiju, lai pieņemtu un iemīlētu savu ķermeni, lai mainītu savu attieksmi, ja tas nepieciešams, lai….. Jā – lai atrastu sevi. Lai uzzinātu „kas es esmu”, „kas man patīk”, „ko ar prieku daru”, „kad esmu laimīga” utt.

Vai Tev tas izdodas? Vai izdodas saprast, ka laiks, ko ieguldi sevī (savās domās, attieksmes maiņā, pozitīvā enerģijā) ir vērtība gan priekš Tevis, gan priekš visiem, ar ko esi kopā.

Es novēlu Tev to. Lai Taviem mīļajiem Tu esi pati pilnība un lai pirmkārt jau Tu tāda esi pati priekš sevis – atpūtusies, laimīga, mīlestības piepildīta.

Ar mīļumu,

Inese

Atbildēt