forest_sun_rays_road_trail_silhouette_trees_light_48040_3840x2400
Citu autoru raksti

Viss pieder Dievam

autors: LAURA BANDERE

Cilvēki (un es to skaitā) domā, ka viss, kas mums pieder, ir mūsu īpašums. Un ne tikai lietas cilvēki sauc par savām, bet arī cilvēkus uzskata par savu īpašumu. Man patīk teikt tādus vārdus kā “MANS bērns”, “MANS vīrs”, “MANA draudzene”. Un greizsirdības dēļ parādās šis privātīpašnieciskums, kas nepieļauj, ka arī kāds cits cilvēks varētu būt šiem cilvēkiem svarīgs un īpašs. Es ar to ļoti strādāju, lai neuzskatītu ģimenes locekļus par savu īpašumu. Lai mazinātu pieķeršanos, ka bez viņiem nespēšu dzīvot. Jo Dievs mums visu vienā brīdī var atņemt. Viss, kas mums pieder, īstenībā pieder Dievam.

Mūsu bērns (tāpat kā citi cilvēki) pirms šīs dzīves ir jau neskaitāmas reizes bijis iemiesojumā un vēl neskaitāmas reizes būs arī bez mūsu līdzdalības, tādēļ mēs nedrīkstam viņu uztvert kā savu īpašumu.

Man patīk A.Svijaša teiktais:” Mūsu dzīve – tas ir ceļojums uz nacionālo parku”.

Viņš māca, ka cilvēkam vajag dzīvot tā, it kā būtu nopircis biļeti uz parku. Viņš tur var uzcelt telti, kādu laiku padzīvot, bet nedrīkst neaizmirst, ka kāds tevi pastāvīgi kontrolē.

Šis piemērs skaidro, ka mums pasaulē var kaut kas nepatikt, bet mēs nedrīkstam kļūt agresīvi un apvainoties. Mums var nepatikt citu cilvēku rīcība, bet tas ir vien tādēļ, ka mēs savā prātā esam izdomājuši, kā cilvēkiem vajag uzvesties un tad,ja tas nesakrīt ar mūsu iedomām, apvainojamies.

Bet pasauli ir radījis Dievs un mums tā ir jāpieņem tāda, kāda tā ir.

Un ja mēs pieņemsim, ka cilvēki neuzvedas tā, kā mēs iztēlojamies, tad mums pašiem kļūs viegli.

Reiz es ļoti apvainojos uz tēti, jo man šķita, ka viņš izšķērdē mūsu ģimenes mežu, dodams par velti malku citiem cilvēkiem. Es domāju, ka, ja man būtu teikšana, es nu gan tā nedarītu. Bet tad kāds gudrs cilvēks man pateica, ka tas mežs jau nepieder mums, tas pieder Dievam un Dievs ir tētim devis to īpašumā un tas nozīmē, ka tētis pēc Dieva domām rīkosies pareizi.

Un tā ir ar visu. Gan dzīvoklis, gan mašīna mums ir it kā aizdota, lai mēs mācītos, kā ar to apieties un izprastu dažādas mācības.

Tikai Dievs ir tiesīgs spriest, kas ir pareizs, kas nepareizs.

Es vēl ar sevi strādāju un ir daudzas lietas, ko nespēju pieņemt, bet ticu, ka man izdosies un izdosies arī Tev, kas lasa šo stāstu!

Laura

 

Mani raksti pašlaik tiek apkopoti blogā: ŠEIT

Ja ir interese, vari palasīt!

Atbildēt