Beauty-young-girl-outdoors-enjoying-nature
Citu autoru raksti

Mana lieliskā, kolosālā, fantastiskā… atliktā dzīve

autors: RENĀTE VECVĒRDIŅA

Paskatoties pagātnē, es varu piefiksēt daudzus tādus mirkļus, kad esmu teikusi- kad saņemšu šo darbu, tad gan mana profesionālā dzīve uzņems apgriezienus. Vai arī- kad pabeigšu šos kursus, tad man dzīvē veiksies. Vai vēl trakāk- kad es svēršu tik un tik/ izbalināšu matus/ nopirkšu TO kleitu- tad gan sāksies mana lielā, superīgā, kolosālā dzīve un es visiem patikšu. Taču vai tā tiešām notiek? Vai kaut kas ir būtiski mainījies?

Nereti notiek tieši pretējais- mēs tik ļoti ļoti gaidām un ilgojamies, ka beigu beigās nāk vilšanās par to, ka gaidītais nav bijis tāds, kā mēs iztēlojāmies. Un jau nākošajā mirklī atskārstam, ka nekas jau nav mainījies, tikai jūtamies mēs tagad daudz sērīgāk.

Kādēļ tā notiek? Kādēļ aizvien biežāk ir sajūta, ka laiks paskrien vēja spārniem, bet nekas manā dzīvē nemainās?

Jau no pašas bērnības mums ir teikts- pabeigsi bērnudārzu, tad.. pabeigsi skolu, tad.. pabeigsi augstskolu, tad.. pārvāksies uz savu dzīvokli, apprecēsies, iegūsi tādu un tādu amatu, dzemdēsi bērnus, izaudzināsi viņus, tad.. Tad un tad kaut kad un beigu beigās attopamies- nekad! Dusmas, īgnums, neapmierinātība ar savu dzīvi. Mīļā- Tu tiešām tā gribi nodzīvot visu savu dzīvi?

Dzīvojot ar vienu apziņas daļu pagātnē un ar otru nākotnē, mēs palaižam garām šo laika sprīdi, kurā atrodamies. Laiks tiek it kā padzīts uz priekšu, tuvāk tam mirklim, kuru tik ļoti ilgojamies sasniegt (reizēm gluži pretēji- nevēlamies. Tomēr ļoti intensīvi par to domājot, atdodam visu savu dzīvo enerģiju tam), līdz ar to paliek mazāk šim brīdim. Vai esi ievērojusi, ka tajos brīžos, kad dari tiešām daudz un ar prieku- esi ieplānojusi visdažādākās lietiņas, pa vidu svētkus, vēl zvanu mīļajiem, tad sapulcīti un vēl un vēl- reizēm ir sajūta, ka laiks pastiepjas. Es tādos brīžos saku, ka daru tieši to, kas man tobrīd ir jādara- es esmu ar katru savas apziņas mirkli tieši šobrīd. Tieši tāpat dzīvo bērni- izbaudot katru vismazāko sīkumiņu. Interesanti pavērot bērndārzniekus, kā viņi iet uz/ no dārziņa- apstājoties pie katra krūmiņa, izpētot lapiņas. Bērnībā laiks rit lēnām, ar prieku, nesot katru jaunu dienu piedzīvojumu un burvīgu mirkļu pilnu. Vai atceries, cik kolosāls un bezgalīgi garš šķita skolas brīvlaiks? Mmmm :)…

Bet ko darīt, lai to ikdienu noķertu un nepalaistu vējā? Pirmkārt- nepārtrauc sapņot, taču dari to tik izjusti un intensīvi kā vēl nekad. Piepildi savu ikdienu ar maziem laimes un prieka mirkļiem un priecājies par to, cik ļoti šeit un šobrīd izbaudi savu gaidāmo notikumu. Piemēram- Tu ļoti gaidi savu atvaļinājumu un Tev šobrīd šķiet, ka tieši tad sāksies Tava īstā dzīve. Tu vari ne tikai sēdēt un vaļējām acīm sapņot par to, bet, piemēram- pusdienlaikā doties uz veikalu un izbaudīt tērpu izvēli savam atvaļinājumam. Tu vari tikai pielaikot, sajust, kā Tev tie pieguļ, kā piestāv. Tu vari sākt apmeklēt valodu kursus. Tu vari meklēt skaistākās vietas, ko apmeklēt un, iespējams, sazināties ar tur dzīvojošiem latviešiem, lai arī pēc ceļojuma uzturētu kontaktus. Tu vēl aizvien ilgojies pēc sava atvaļinājuma, taču pateicoties tam, esi padarījusi savu šodienu daudz košāku.

Ja Tu, tāpat kā es :), mēdz atlikt savu dzīvi līdz kādiem svētkiem, tad aicinu Tevi kopā ar mani gatavoties un izbaudīt svētkus laikus. Piemēram, man ir tendence „nodzīt” sevi līdz svētkiem un tad gaidīt, kad atnāks svētku brīnums. Pēc pieredzes saku- tas brīnums mūk no tādām pārgurušām un īgnām meitenēm kā mēs :) tādēļ mēs varam, piemēram, sākt gatavoties Ziemassvētkiem uzreiz pēc 18.novembra svētkiem vai pat vēl agrāk- sagatavot dāvaniņas, sarakstīt kartītes, pagatavot svētku kliņģeri u.tml. Vai arī tieši šobrīd mēs varam sākt lēnām čubināt Lieldienu dekorus. Kāpēc gan ne :)?

Otrkārt- esi sev vismīļākā mamma, nevis nejaukā pamāte. Ir tik viegli sevi nozākāt- re, te riepiņa izspiežas, te saknes matiem ataugušas, te pumpa uzmetusies. Un vispār, kam mani tādu vajag? Vajag! Tev sevi vajag- vissmukāko, foršāko, laimīgāko un mīlestības piepildītāko. Tādēļ neliedz sevi tādu ne sev, ne saviem mīļajiem. Ja sapņo par kādu kleitu, bet tikai tad, kad būs tie 10 kg nost- uzdāvini sev to kleitu tagad un vēl klāt koriģējošo veļu. Būs tik pat smuki, pat ja vēl ne labāk :)

Mazliet par svaru runājot. Atceros to laiku, kad man šķita- „nometīšu” tos 10- 15 „liekos” kilogramus un tad gan  sāksies mana fantastiskā jaunā dzīve! Tad man viss veiksies, es visiem patikšu un viss būs tik labi, kā vēl nekad iepriekš manā dzīvē. Lasot Tu jau noteikti nojaut, ka nekas nesākās :) es sāku badoties, negāju uz tikšanām ar draudzenēm, jo tur noteikti būs ēdiens, kas kavēs mana mērķa sasniegšanu. Es kļuvu īgna pie pirmās iespējas un man neinteresēja nekas cits, kā vien pierakstīt šodien apēsto un rīts, kad atkal kāpšu uz svariem. Un tā kādu pusgadu. Tas viss rezultējās ar ļoti neciešamu mani, „nomestiem” 5 kg, sabeigtu hormonālo sistēmu un milzīgu, lielu bezspēku. Atceros pirmo kārtīgo ēdienreizi, kad sapratu, ka man vairs nav spēka sevi mocīt, gaidot kaut kādu mistisko apsolīto dzīvi, kur no debesīm krīt zvaigznes un manā priekšā ik soli izritinās sarkanais paklājis. Es savu vecāku virtuvē burtiski apriju divas rupjmaizes ar speķi un man palika tik slikti, ka es nokavēju Mumij Troll koncertu, jo nevarēju piecelties no grīdas. Es atceros, kas man todien bija mugurā, kādas smaržas es toreiz lietoju un atceros arī skatuves dekorācijas. Tas bija 15 gadus atpakaļ un tas bija mirklis, kad pirmo reizi apzinājos, ko nozīmē atliktā dzīve. Tā skaudrā apziņa, ka Tu esi burtiski pazaudējusi 6 mēnešus savas dzīves- pilnu baudas, iepazīšanos, laimes, prieka un draudzības. Žēl, tomēr dzīve turpinās. Te gan jāmin, ka es iekritu otrā grāvī un sabeigtā vielmaiņa atspēlējās. Toties savu vīru es satiku tad, kad biju tik vērtīga savos kilogramos, kā vēl nekad. Jo es biju laimīga, mīlestības piepildīta un šeit un tagad :) Un pēcāk jau viss pats pazuda, kam bija jāpazūd – bija randiņi, dejas un izbraucieni pie dabas. Tievēt vairs nebija laika. Atceries- enerģija ir tur, kur ir mūsu domas :)

Ar visu augstāk minēto es gribēju teikt, ka nav jēgas atlikt savu dzīvi. Mums katram ir dots kaut kāds noteikts laika sprīdis, ko mums ir ļauts pavadīt te, uz Zemes. Un mēs neviens nezinām cik ilgs. Cik skumji ir tad, ja vecumā vai citā brīdī, kad jādodas prom, cilvēks atskārst, ka vēl nekad nav tā īsti dzīvojis. Tad jau lustīgāk sev un citiem ir tad, kad vari izstāstīt simtiem atgadījumu- gan priecīgu, gan skumju, par aizgājušo laiku. Bez sērām par pagājušo, bez ilgām par nākotni.

Tāpēc, lai ko Tu šodien tālāk darīsi- dari to apzināti un ar baudu. Un ieplāno sev daudzus lielus un mazus prieka mirklīšus, jo Tu to pilnīgi noteikti esi pelnījusi.

Lai mūsu lieliskā, kolosālā fantastiskā dzīve sākas tieši TAGAD!

Priekā,

Renāte

 

 

Atbildēt