happiness-min_57034d36c124a
Informācija par tuvākajiem notikumiem

Kur slēpjas laime?

Kur slēpjas laime?

Un šodien es pēkšņi to sapratu, ka laime ir dzīvespriekā.

Ka tev var būt ļoti daudz naudas, bet ja nav prieka un mīlestības pret dzīvi – laimes nav.

Tev var būt brīnišķīga ģimene, bet ja nav dzīvesprieka ik dienas – laimes nav.

Tev var būt ideāla karjera, bet ja nav prieka dzīvot – kāda tam jēga.

Un šodien kā punkts uz “i” man soc tīklos pretim “izlec” virsraksts: Dakteris Danilāns: “Dzīvi novaidēt nav prāta darbs, labāk trenēt laimes muskuli”.

Agrāk es noteikti būtu padomājusi – kas tur ko trenēt. Ja nav pats no sevis tā dabiski, tad nav.

Bet tagad varu pateikt tieši otrādi, ka būt laimīgiem ir MŪSU BRĪVA GRIBA.  Ka tā tiešām ir mūsu izvēle vai šo dienu nodzīvot kā sanāk, vai arī iekārtot tā, lai esmu priecīga un laimīga.

Agrākos laikos es šādās sarunās īpaši nebūtu klausījusies. Man pirmkārt jau liktos samāksloti piedomāt par to, kā radīt prieku, kā radīt labu garastāvokli. Atceros pusaudžu gados vispār biju sadomājusies, ka tieši skumjas ir tās skaistās. Pa desmit reizēm pārlasīju Fransuāzas Sagānas grāmatu “Esiet sveicinātas skumjas” un nospriedu, ka tas varētu būt mans moto.

Tagad viss ir otrādi. Nu varbūt arī skumjas ir skaistas, bet tikai tad, ja tam “apakšā” ir šī dziļā mierīgā laimes sajūta, mīlestība pret dzīvi un dzīves prieks jeb prieks dzīvot.

Domājot par dzīvesprieku, jau nav gluži tā, ka prātā nāktu Holivudas košais smaids. Nē. Es vairāk domāju, par tādu iekšēju smaidu un laimes sajūtu, ka dzīvi dzīvo dungojot. Man pēdējā laikā būtu jāsaka “dzīvi dzīvo šūpojoties”.

Tas ir tāds humors no manas šā perioda ikdienas, kad ļoti bieži šūpojot mazo, tik ļoti pie tā pierodu, ka tad, kad viņš guļ ratiņos vai gultiņā, pieķeru sevi, ka tik un tā šūpojos.

Un tā tiešām ir tāda īpaša labsajūta – vai nu iekšēji smaidīt, vai šūpoties, vai būt kādā īpašā noskaņā, par ko citiem nav daļas. Ka dzīvo ar sajūtu “manai dvēselei manā ķermenī ir ļoti, ļoti labi”.

Bet atceroties agrākos laikus, kad vēl sev dzīvē prieku ikdienā radīt nepratu un man tiešām bija jāgaida baltā svītra jeb labā garastāvokļa periods, tad ticu, ka būtu bijusi laimīga, ja man kāds pateiktu priekšā, ka taču savu garastāvokli cilvēks veido pats. Ka tiešām ir tā kā dr.Danilāns saka – mēs paši trenējam to laimes muskuli.

Jautājums – kā trenēt?

Kā veidot tos jaunos paradumus, kas palīdz uzturēt labu garastāvokli ik dienas.

Pat tad, kad viss nenotiek gluži tā, kā iecerēts. Pat tad, kad ir bēdīgi. Pat tad, kad uznāk kāds grūtums.

Lazarevs par to saka: ir jāiemācās spēli mīlēt vairāk kā uzvaru. Jeb dzīvi mīlēt vairāk kā veiksmi.

Ja pieiesim katrai dienai ar mīļumu, ar pateicību, ar viedumu, tad dzīve kļūst mīļa. Tad dzīvot ir kaifīgi.

Par to kā kaifīgi dzīvot un kā vairt labsajūtu ik dienas runāsim piektdienas vebinārā “Kā vairot dzīvesprieku un nepazaudēt to ikdienas situācijās un vāveres ritenī”

Vairāk par vebināriem: http://pavasarastudija.lv/2016/01/14/vebinaru-kalendars/

Ar mīļumu (šūpojoties), Inese

 

Atbildēt