woman-on-path-alone
Informācija par tuvākajiem notikumiem

Kā būt laimīgai (kamēr viena)

autors: INESE

Atceros, kad tad, kad pēkšņi biju palikusi viena, mana sajūta bija tik nepierasta, ka es pat nevaru pateikt kā toreiz jutos. Tagad atskatoties uz padsmit gadus atpakaļ bijušiem notikumiem, liekas, ka viss bija pēc kādas konkrētas shēmas. Izsāpēju šķiršanos, pieņēmu esošo situāciju, iemācījos būt laimīga viena, izbaudīju šo sev īpašo periodu un …satiku Īsto un Vienīgo.

Bet toreiz viss tik viegli gan nelikās.

Sākumā tā sajūta bija pilnīgi neizprotama – nu pirmkārt, es to nevienam nevarēju pateikt. Tas, ka esmu izšķīrusies no “sava ideālā pāra” (jo tādu tēlu par sevi bijām radījuši) bija zināms “kauna traips” un prasīja paskaidrojumus vismaz tuvākam lokam. Man bija tā, ka domāju, nu kaut nu kādu laiku es vispār nevienu nesatiktu un man nebūtu nekas jāpaskaidro.

Nākamā mana sajūta bija absolūta neērtība, ka tagad taču man jāiet vienai visur tur, kur agrāk gāju vīram pie rokas. Toreiz secināju, ka vispār nezinu kā tas ir – būt sabiedrībā vienai, jo man vienkārši nebija tādas pieredzes.

Nākamā sajūta – es biju apmulsusi no tā, ka neviens mājās nesagaida, ka nav ar ko parunāt, ka nav ar ko saskaņot plānus, ka nav “nevienam jāatskaitās” kur esmu, ja aizkavējos.

Pie šīs sajūtas ļoti ātri pieradu. Atceros, kā sākumā vienkārši kaifoju par to, ka man nav nevienam jāpaskaidro kāpēc gribu staigāt pa lielveikalu, piemēram, desmitos vakarā.

Un vēl es atceros (priekš sevis kauna pilno) atvieglojuma sajūtu un brīvības sajūtu, jo….pēdējos gadus par savu ģimeni biju tik ļoti cīnījusies, ka tad, kad tas viss beidzās un es zaudēju, man tik un tā bija zināms atvieglojums, jo … vairs neko nevarēja darīt…man vairs nebija jācīnās.

Šis viss bija kāds pirmais pusgads, kopš toreiz dzīvoju viena. Un ne par kādu īpašu laimi te runāt nevaru. Tā bija izdzīvošana jaunajos apstākļos, lai nepazaudētu pašcieņu, pašapziņu un neļautos upura lomai.

Un tomēr vienā brīdī tas kaut kā izmainījās. Bija sākusies mana laimes terapija un es mācījos būt laimīga viena. Jā, es protams vēl arvien gribēju laimīgu ģimeni. Jā, es vēl arvien gribēju bērnus. Un jā – es gribēju vienkāršu sievietes laimi, kad mājās smaržo pīrāgi, ir mīļa ģimene un tiek gaidīti ciemiņi. Jā, es to visu gribēju…. Un man nekā no tā visa nebija.

Un vēl kaut kur klusībā es zināju, ka tikai tad, kad būšu apguvusi šo vienatnes laimi, es varēšu tikt pie nākamā pakāpiena. Ka diezin jau vai mani liktenis atpestīs no šīs pieredzes. Nē, protams, tā nebija.

Gāja gadi. Es kopumā viena nodzīvoju četrus gadus. Un tikai tad, kad es tiešām iemācījos būt laimīga viena, es varēju satikt savu cilvēku un izveidot laimīgu ģimeni. Tikai tad, kad man bija, ko dot, tas varēja notikt.

Tā bija mana pieredze, jo es tiešām ļoti gribēju būt pārī un veidot ģimeni. Bet varētu jau būt arī, ka vienkārši gribās būt vienai.

Nu lai nu kā – bet mēs katra gribam būt laimīga. Un tieši tādēļ, es jau ilgāku laiku domāju, cik vērtīgi būtu, ja reiz kāds lektors novadītu tieši šādu tēmu – kā būt laimīgai tad, kad esi viena. Un man bija ļoti svarīgi, lai redzu, ka tas nav falši. Ka cilvēks, kurš to runā, tiešām ir pārpilns laimes un mīlestības.

Kad Jolanta teica, ka viņa gribētu un varētu vadīt tieši šo tēmu, es sapratu – jā, viņa ir īstā lektore, kura ir brīnišķīgs piemērs, kā dzīvot un baudīt savu dzīvi vienai un darīt to pilnasinīgi un piepildīti.

Tādēļ, ja vien Tev šobrīd ir periods, kad tā nu ir gadījies, ka esi viena, tad esi laipni aicināta pirmdien uz Jolantas Sadovičas vadīto semināru Pavasara studijā “Viena un laimīga”. Vairāk lasi: http://pavasarastudija.lv/2016/06/01/viena-un-laimiga/

 

Ar mīļumu, Inese

Atbildēt