happy girl looking up laughing and smiling
Citu autoru raksti

Neveiksmes, kas pārtop veiksmēs

autors: MADARA KURPNIECE

Man dzīvē bija posms, kad man pilnīgi neveicās attiecībās ar vīriešiem- es nespeju noturēt ilglaicīgas attiecības un nesapratu kāpēc. Šis posms bija 8 gadi (kas sakrīt ar to, cik ilgi man bija depresija). Sieviešu pašapziņa slēpjās attiecībās. Tās man nebija, tāpēc arī pašapziņa pazuda.

 No malas pa lielam cilvēki neredzēja, kas ar mani notiek, jo es brīnišķīgi visu māku slēpt, bet bija tā diena, kad sapratu, ka tā vairs nevar dzīvot.

Viss sākās bērnībā, kad ir lielais sapņošanas laiks. Es domāju, ka man viss būs ļoti jauki, satikšu savu mūža vīrieti un dzīvošu laimīgi (kā tāda maza princese).

Kad kļuvu par pusaudzi, kaut kas nogāja greizi. Precīzāk sakot – viss gāja greizi un rezultātā es biju viena vienmēr un ļoti par to skumu. Nebija tā, ka nevienam nepatiku, bet kaut kā nesanāca nevienas attiecības noturēt ilgāk par četriem mēnešiem.

Es jau sāku darīt nepareizi- es skaudu, ka pat neglītām meitenēm ir puisis, bet man nav. Tomēr tad es sapratu, ka vaina nav manā izskatā- tā ir kur citur.

Psihoterapeiti saka, ka ka, ja sieviete nespēj noturēt vīrieti, viņai vienkārši nav nekā, ko dot vairāk par izskatu. Ja godīgi, man kā cilvēkam, kas ļoti daudz laika un naudas ir ieguldījusi gan savā izglītībā, gan pašizaugsmē, šķita ļoti pazemojuši ko tādu dzirdēt, jo neglītajai Annai aiz stūra, kura vidusskolu nav pabeigusi uz pusi tik labām sekmēm kā es, attiecībās veicas. (šis ir tikai piemērs nevis reāla situācija)

Tā nu pēc 8 gadiem, vairākām panikas lēkmēm, izraisītas autoavārijas, vēlmes nomirt un desmitiem izjukušām attiecībām, draudzene man atsūtīja grāmatu “Sievietes, kas mīl par daudz”. Es sāku lasīt un vilkt paralēles ar savu dzīvi. Tad sākās mans ceļš pretim izaugsmei šajā jomā. Es ļoti daudz studēju,  mācījos, lasīju un apmeklēju seminārus tikai šoreiz ne par medicīnu un sauso zinātni, bet par dzīvi- par to kā tas viss strādā.

Es arī apmeklēju psihoterapeiti, bet neko daudz neieguvu no tā, jo viņa palaida garām ļoti svarīgu faktu- es biju pazaudējusi savu sievišķību. Un tā bija manu visu problēmu atslēga.

Tagad ir pagājis gandrīz gads kopš es sāku studēt dzīvi un esmu ļoti izaugusi. Es sapratu, ka dzīvotmāksla ir pati patīkamākā lieta, ko mācīties un ko mācīt citiem. Esmu arī satikusi brīnišķīgu vīrieti, ar kuru draudzējos jau daudz vairāk kā četrus mēnešus un es esmu pateicīga tam, ka man dzīvē tik daudz ar viņiem neveicās, jo tieši tāpēc esmu spējīga patiesi novērtēt vīrieti, kuram šobrīd esmu blakus.

Ko es vēlējos ar šo pateikt?

Ja man būtu veicies tad, kad es to vēlējos, es nebūtu guvusi tik lielu pieredzi un zināšanas ejot cauri šīm visām dzīves situācijām un nebūtu varējusi šajos jautājumos palīdzēt citām sievietēm, kas ir uzkāpušas uz tā paša grābekļa. Es vienmēr esmu domājusi, ka vislabākie skolotāji ir tie, kuriem nav talants tajā, ko viņi māca, jo tikai tad, kad cilvēkam kaut kas nepadodas viegli, viņš iemācās ļoti, ļoti daudz.

Madara :)


Citus Madaras rakstus vari lasīt Madaras blogā ŠEIT

Atbildēt