Happy kid playing with toy airplane
Informācija par tuvākajiem notikumiem

Dzīves lielajām lietām jānāk no sirds

autors: SANTA LĪVZINIECE

Man profesionālā realizēšanās nekad nav bijusi galvenais šai dzīvē paveicamais uzdevums. Lai arī bērnībā labprātīgi un milzīgā entuziasmā rausos uz taburetes un izmantoju katru niecīgāko izdevību, lai priecētu radu un kaimiņu tantes ar “Stāvēju, dziedāju… “, es neizjutu vēlmi sevi pieaugušā vecumā saukt nedz par dziedātāju, nedz aktrisi. Mani nevilināja nedz  Allas Pugačovas, nedz Bridžitas Bordo spožā, skatuves prožektoru izgaismotā dzīve. Spēlējot “veikalos”, es ne uz mirkli nesaistīju savu nākotni ar pārdevējas profesiju. Mācot plīša lāčiem reizrēķinu, man nekārojās pa īstam kādreiz nonākt nīgru tīņu pilnas klases priekšā. Piemērot mammas kleitas un 70tajos gados tik stilīgos zeķzābakus, manī nebija domas par modeles karjeru. Skolā tik bieži uzdotais jautājums – “Nuuu, un par ko tad Tu gribi kļūt?” – mani tracināja. No manis – apaļas teicamnieces, sportistes un visu iespējamo padomju skolēnu organizāciju aktīvas biedres, kā minimums gaidīja vismaz sapni par VEF arodbiedrības vadītājas vai kāda pirmrindas kolhoza priekšsēdētājas amatu. Bet manī nekā tāda nebija. Patiesībā līdz pat visnotaļ apzinīgam vecumam es paliku pie stabilas pārliecības, ka gribu kļūt par indiāņu virsaiti. Tā nu reiz man šķita viena varena štelle. Es negribēju iespiest sevi striktos  rāmjos. Es gribēju dzīvi, kurā būtu gan zināma deva atbildības un noteikumu, gan arī proporcionāli tieši tik pat brīvības, iespējas būt vienatnē ar sevi un dabā. Es gribēju iemācīties sabalansēt pienākumus ar piedzīvojumiem un neikdienību. Dzīve, protams, manus spārnus aplauza un ieviesa savas korekcijas – pēc vidusskolas beigšanas mežonīga mustanga muguras vietā es zem pēcpuses sajutu vecās, labās Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes koka solu. Izvēle gan nebija gluži mana, bet es arī savu pragmatisko vecāku “draudzīgajam aicinājumam” īpaši pretī nespirinājos. Ja tā padomā, viņu pusē bija pilnīgi visi loģiskie argumenti. Dzelzs priekškars nupat ar milzīgu blīkšķi bija nogāzies, un ikvienam saprātīgi domājošam cilvēkam bija skaidrs, ka angļu un ideālajā gadījumā vēl dažu labu smalku Rietumeiropas valodu zināšanas man visnotaļ operatīvi un gludi pavērs ceļu uz saulainu un nodrošinātu nākotni. Mazliet pafantazējot, varēja uzburt visoptimistiskākos scenārijus. Cik tad deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija ļaužu, kas bez tulka starpniecības spētu pilnvērtīgi uztvert neskaitāmo ārvalstu konsultantu, padomdevēju un mentoru stāstīto? Maz, pavisam maz. Tāpēc mums jau pirmajā kursā pavērās neticamas iespējas – strādājām visur, sākot no gaļas kombinātiem līdz zemessargu ierakumiem un Prezidenta kancelejai. Apsviedīgākās meitenes izmantoja iespēju kļūt par modrību zaudējušu ārvalstu diplomātu kundzēm, mazāk apsviedīgās iekārtojās dažādos amatos ministrijās un ārzemju kompāniju pārstāvniecībās.  Arī es. Un tomēr, pat plunčājoties šajā zelta āderē un gozējoties pasniedzēju, kursa biedru un darba devēju atzinības saulītē, ik pa brīdim sirds uzdeva nepatīkamu jautājumu –  vai tulka / tulkotāja arods patiešām ir Tavs sapņu darbs? Vai starpbrīžos starp likumprojektu, līgumu un bezgalīgu pārrunu tulkošanu Tu klusībā sapņo vēlreiz iztulkot “Faustu” un pārspēt Raini…? Un atbildi jau nebija diži tālu jāmeklē. Nē, nesapņoju. Un arī citi nesapņoja. Vairums tā arī klīst pa Briseles gaiteņiem un pelna cilvēka cienīgu pensiju. Joprojām reizi gadā tiekamies, bet par savu profesiju daudz nerunājam. Un no manējiem par izcilu tulkotāju neviens tā arī nav kļuvis.

Es nekādā gadījumā neko negribu pārmest vecākiem, jo viņi noteikti nav sačakarējuši man dzīvi, uzspiežot apgūt profesiju, kas man riebjas vai aizliedzot man darīt to, ko es patiesi būtu gribējusi (jo es jau nemaz tā īsti arī nezināju, ko gribu un profesija “Indiāņu virsaitis” brīdī, kad man nācās izdarīt savu izvēli, nevienas augstskolas programmās nebija atrodama :)). Esmu viņiem pateicīga, jo apguvu valodu, daudzus gadus šīs zināšanas mani baroja un tieši pateicoties tām, esmu guvusi neatsveramu dzīves pieredzi un iepazinusi fantastiskus cilvēkus. Tieši tulka arods man nodrošināja vismaz kaut kādu saikni ar realitāti, jo pretējā gadījumā es būtu kļuvusi par panku vai hipiju un mana “profesija” sauktos “dzīves jēgas meklēšana”.  Lai gan ironiskā kārtā jau beigu beigās pie tā arī nonācu – ok, piekrītu, darbs Pavasara studijā nav gluži profesija, bet piepildījumu un gandarījumu nesoša nodarbošanās gan un dzīves izpratnes meklēšana arī :)

Tā kā pašreizējā savas dzīves posmā esmu patiešām apmierināta ar to, ko daru un patiešām jūtos īstajā vietā un īstajā laikā, pārdomas par to, vai daru savu sapņu darbu, mani ikdienā neurda. Ja arī reizēm kādas īslaicīgas šaubas par sava CV konkurētspēju mūsdienu mežonīgās konkurences apstākļos uzpeld, tās nav tik sāpīgas un mokošas, lai rastos nepārvarama vēlme tūlīt pat uz vietas veikt kādas haotiskas un nepārdomātas kustības kā meksikāņu seriālos. Bet – es labi zinu arī to otru sajūtu, kad gadiem dari darīšanas pēc, naudas pēc, pieraduma pēc… Man gan nav bijis darba vietu, uz kurām jāiet sakostiem zobiem, jo man VIENMĒR ir veicies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kas man katrā attiecīgajā dzīves posmā ir bijuši labākie skolotāji, bet es tagad zinu atšķirību. Tagad es zinu to sajūtu, kā ir strādāt vietā, kur ir gan zināma deva atbildības un noteikumu, gan arī proporcionāli tieši tik pat brīvības, iespējas būt vienatnē ar sevi un dabā; vietā, kur ir līdzsvars starp pienākumiem un piedzīvojumiem un neikdienību.

Ir laimīgie, kas jau agrā bērnībā vai jaunībā skaidri apjautuši savus talantus un ar ikvienu izlasītu grāmatu un apmeklētu pulciņu bruģējuši ceļu uz savu mērķi. Ir arī mazāk pašpārliecināti censoņi, kam šaubu brīdī tomēr blakus gadījies kāds, kas iedrošinājis ar savu personīgo veiksmes stāstu vai atbalstu. Vairums no mums, pārējiem, apgūstamo profesiju diemžēl izvēlas, iepriekš veicot atzīmes prāta, ego, stereotipu, vecāku, tradīciju utt. utt. izveidotā kritēriju čeklistē. Un kur tad paliek – “Dzīves lielajām lietām jānāk no sirds….?”

Tas notiek tāpēc, ka vairumā gadījumu mēs neuzdrošināmies noticēt, ka ar to, kas mūsu sirdij ir patiešām tuvs (ja vien tas kādas mistiskas sakritības rezultātā nav advokāta vai plastikas ķirurga arods), mēs spēsim pabarot bērnus un sariktēt lietas tā, lai vecumdienas nav jāpavada kartona apartamentos zem tilta.

Bet tā tas nav! Un piemērs nav tālu jāmeklē. Inese mēdz smejoties atcerēties savu ceļu uz Pavasara studiju. Pirms gadiem desmit arī viņa izmisīgi domāja – nu, nez, ko man vislabāk patiktu darīt? Atbilde nāca ātri, bet prātam un loģikai šķita nepieņemama – “Man patīk sēdēt, dzert tēju un ar sievietēm runāt par laimi un mīlestību!” Un? Ko ar tādu patikšanu lai iesāk? Uz maizes to neuzsmērēsi un zupā neizvārīsi. Tā taču nav nekāda profesija! Kā no tādas “nodarbes” izdzīvot? Bet tie ir tikai prāta uzlikti rāmji. Vai šodien, skatoties uz Inesi, kādam vēl rodas šaubas, ka dzīvot savu darbu ir iespējams?

Un tāpēc Inese savā 1. jūlija vebinārā “Pašrealizācija un sava dzīves misija” grib uzrunāt tieši tos, kas vēl tikai grasās izdarīt izvēli vai jūtas bezcerīgi pazaudējušies esošajā karjerā. Visu, ko viņa stāsta, viņa ir “izlaidusi caur sevi”.

Un ko darītu Tu, ja Tev būtu atlicis tikai viens gads? :)


Tiekamies piektdienas vebinārā 1.jūlijā plkst. 20.00 (ar iespēju pieslēgties čatam jau no 19.00). Pieteikšanās kā jau vienmēr: ineses.vebinari@gmail.com vai pa tālruni 29431408 (Aija).

Piesakies arī tad, ja piektdienas vakarā netiec, jo noklausīties ierakstu ir iespēja vēl trīs dienas pēc nodarbības!

 

Atbildēt