steps
Dzīves praktiķu skola

Par manu pirmo nodarbību “Dzīves praktiķu skolā”

autors: INESE

9. jūlijā biju mūsu jaunās kolēģes Vitas Sanes pirmajā nodarbībā un jāsaka, ka – jā, tas ir tas, ko es sen jau biju pelnījusi. Protams, varu tā pa īstam runāt tikai par sevi, lai gan grupa mums bija liela (plānoto 10-12 vietā 14 dalībnieces) un pēdējā aplī visas teica, ka ir tik vērtīgi, ka gribētos šo kursu dubultot. Un mēs tieši tā arī izdarījām – katrai no trīs nodarbībām pievienojām vēl pamīšus trīs citas nodarbības tikai un vienīgi ar praktiskām tehnikām.  Un par šo es varu pateikt riktīgi  – wow, kā tas strādā!!!

Pašā sākumā Vita mums katrai pajautāja – kāda būtu tā balva, ko Tu gribi no šī kursa vai no šīs nodarbības saņemt. No sākuma es domāju –nu, ka tā pat īsti nezinu. Ka gribu padarboties. Ka gribu pabūt “otrā pusē” – tātad nevis kā vadītāja, bet kā dalībniece. Ka gribu iziet kādas tehnikas un apgūt ko jaunu. Vārdu sakot, man domas šaudās un man nav ne jausmas, ko teikt. Laimīgi, es esmu pati pēdējā, kurai būs jārunā, tādēļ varu klausīties citu meiteņu stāstos un lektores komentāros. Klausos un baudu, jo gandrīz katrā dzirdu atbildes un iedvesmu priekš sevis. Baudu arī Vitas komentārus, jo viņa nāk no citas “skolas” un redz kaut kā drusku citā griezumā. Vēl man patīk, ka jūtu, par katru no tēmām viņa varētu runāt kilometriem. Un tas man pasniedzējā ļoti der. Man vispār patīk būt kopā un mācīties no cilvēkiem, kas domā dziļi. Vita domā un runā dziļi, un tai pat laikā konkrēti un tieši pa tēmu.

Vārdu sakot – turpinu domāt, ko tad es šai dzīvē gribu sakārtot, un vienlaicīgi klausos, kas aktuāls citām dalībniecēm. Kādai dzīves pagrieziena punkts un darba jomas krustceles, kādai attiecību tēma, kādai sevis meklējumi, kādai dabūt vērienu, kādai sakārtot veselību. Un lai arī katrā no šiem man ir niansītes, ko arī varētu kārtot, bet tā noteikti nav tā mana lielā balva no šī kursa.

Un pēkšņi es par sevi saprotu, ka es esmu iemācījusies vienu ļoti konkrētu lietu, kas man gāja garus gadus – es esmu iemācījusies sasniegt mērķus un dzīvot tādu dzīvi, kādu izsapņoju, bet….man tagad parādās jauns jautājums “ko tad cilvēks dara tālāk?”. Kā viņš/a notur to interesi par dzīvi un vēlmi turpināt aktīvi darboties, kad mērķu sasniegšana ir apgūta?

Nu ok – var izvirzīt sarežģītākus mērķus, vai palielināt apjomus, bet es jau tagad paredzu, ka tas princips tai visā ir tas pats. Tādēļ, brīdī, kad pienāk mana kārta runāt, es ar mazu ievadu saku, ka gribu iemācīties dzīvot procesam, nevis mērķiem un rezultātiem. Ka mana balva no šī kursa būtu gūt atklāsmi vai šo sajūtu, vai ieraudzīt šo bildi – kā tas būtu.

Saņēmu arī ļoti interesantu komentāru no Vitas un apstiprinājumu, ka parasti pilnīgi visi, kas konkrēti noformulējuši, ko viņi grib, šo savu atbildi nodarbības laikā saņem.

Man nebija uzstādījuma, ka atbildei jānāk šodien. Es jau biju aizrāvusies ar to, ko stāsta Vita un pirmo dziļo praktiku, ko viņa deva.

Pēc pirmā praktiskā vingrinājuma mūsu grupai uzreiz sāka mirdzēt acis un mēs visas kā viena teicām – dodiet praktisko daļu vairāk. Viens pēc otra sekoja darbiņi, kur varējām iepazīst un iedziļināties sevī, tai pat laikā tā nebija nekāda sevis uzplēšana vai uzšķēršana. Viss gāja viegli (nu – vismaz man, lai gan neredzēju, ka kāds cits ar īpaši nomocītos).

Mans pārsteigums bija par to, cik tāds trīsstundīgs seminārs var būt ietilpīgs. Mēs tiešām gan uztaisījām dziļu pirmo apli, gan dabūjām koncentrētu teoriju, gan vienreizēji spēcīgas un dziļas tehnikas, kurām tiešām nepietrūka laika. Un pēc šīm trim stundām nemaz nebija sajūtas, ka gribētos, lai būtu sešas vai ilgāk. Nē. Bet bija sajūta, ka gribās vēl un ka ar sākotnēji domātajām trim tikšanās reizēm būs pa maz. Visas kā viens vienojāmies, ka gribam šo ciklu izvērst līdz sešām nodarbībām (kā Vitai tas sākumā bija iecerēts, tikai dalībnieces par to neko nezināja) un tā arī vienojāmies, ka pēc divām nedēļām tiekamies un no nodarbības pirmā brīža sākam un turpinām tieši ar tehnikām.

Ā, aizmirsu Tev izstāstīt, ka es savu lielo balvu dabūju. Bija mums viena tehnika jeb viens vingrinājums, kuru pildījām, kur veselas piecas minūtes vajadzēja veltīt stāstam par to, ko vēlamies. Un interesantākais, ka es taču esmu runātāja un kā lektore uzstājos katru dienu, bet acīmredzot, ka tas tomēr ir atšķirīgi, nekā iet cauri profesionāli sagatavotam kursam, kurā viens vingrinājums tevi sagatavo nākamam, un katra nākamā tehnika ļauj sevi izzināt vēl dziļāk un vairāk. Un te pēkšņi – stāstot savas vēlmes savam pārītim (šis bija pāra vingrinājums), es skaidri redzu to savu nākamo dzīves etapu, to kā gribu  līdz pat sajūtu līmenim. Tā bilde ir tik jaudīga, ka saprotu – tā ir šī mana dāvana, ko gribēju saņemt no šodienas. Paldies pārītim, paldies lektorei, paldies visām dalībniecēm un paldies Dievam.

Ja pirmā nodarbība bija par to kā sevī atvērt un atbrīvot jaunus resursus, tad es varu pateikt, ka es to sajutu līdz kaulam un no šodienas jau varu darīt savādāk. Un es te nemaz nestāstu, ka mums ir mājas darbi, ko jāpilda 21 dienu, un uzdevumi, ko vēl pašas savā dzīvē saskatām. Vārdu sakot – vērtīgi.

Ar mīļumu, Inese

 

Atbildēt