man-woman-talking
Informācija par tuvākajiem notikumiem

Par vīriešiem

autors: INESE

Katru otro piektdienu mēs vebināros runājam par dalībnieču ierosinātām tēmām un šis temats un jautājums nu tiešām ir jau ļoti ilgi gaidījis savu kārtu. Man šķiet, ka kaut kad uz Jauno gadu jau ienāca pirmie ierosinājumi – nu vienu reizi mums vajadzētu parunāt kā audzināt dēlus, kā palīdzēt saviem vīriem audzēt vīrišķību un kā vispār saprast to pretējo dzimumu.

Atceros, kad tikko kā iepazinos ar savu vīru, mans lielākas šoks un neizpratne bija par to, ka jebkura strīda vai vārdu pārmaiņas vidū, viņš pēkšņi varēja pagriezties un iziet pa durvīm un iet prom. Es biju šokā. Es vispār nesapratu, kas notiek. Nu kā tā – tur, kur jāizrunā un jānonāk pie kopsaucēja, tur viņš (pašā interesantākajā vietā) pagriežas un aiziet.

Un tikai ar laiku, kad jau sāku pētīt un meklēt atbildes par sievišķību un vīrišķību, uzzināju, kādēļ tā ir un kāpēc. Izrādās tas ir absolūti “attaisnojami” un var pat teikt likumsakarīgi, jo tai brīdī, kad vīrietim ir pa daudz emociju, viņš netiek ar to galā un nevar nonākt pie savas loģikas, lai pieņemtu kādu nebūt sakarīgu lēmumu. Un tad viņam ir jātiek no šīm emocijām prom. Faktiski pat nevis no sievietes, bet no šī milzu emocionālā fona.

Un ar to tad mēs arī atšķiramies, ka sievietes var visu vienlaicīgi – gan domāt, gan just, gan izlaist caur sevi emocijas un tai pat laikā ar skaidru apziņu sekot līdzi, ko teikt, ko neteikt, līdz kurai pakāpei var “strīdēties” un “kad kā kaķim ir jāievelk nagi atpakaļ”.

Atceros, ka mana mamma reiz teica, ka viņa vienmēr ir zinājusi to brīdi, kad vienkārši ir jāapklust. Tiesa man dzīvē vairākkārtīgi šīs gudrības ir pietrūcis.

Vēl ir labi zināt, ka vīrietim nevajag vienlaicīgi dot pārāk daudz informācijas plus vēl to visu darīt emocionāli un ar bagātīgu sajūtu fonu. Viņš nevar tik daudz neloģikas uztver. Tas ir pa haotisku. Viņš meklē tai visā loģiku (viņš nevar nemeklēt), bet mēs to visu tik bagātīgi piepildām ar emocijām un sajūtām, un tās jau nekārā loģiskā rāmī ielikt nevar. Tādēļ, ja gribam, lai atceras kaut ko konkrētu, nevajag pārāk to izpušķot.

Mums tikko kā bija bērna kristības, bet vienu dienu iepriekš es piezvanu radiniekiem un kaut kā tā pāra telefonu paceļ vīrs – stāstu viņam, ka būsim tur un tur, jāierodas tur un tur, jāpaņem līdzi apavi, lai vēl varam aiziet tur un tur, un pēc tam vēl būs tas un tas. Un kā jau mamma par savu bērnu stāstu aizraujoši un sajūsmināti, un beigās viņš saka “klau – piezvani, kad sieva būs mājās, ir pa daudz informācijas”. Un tad sapratu, ka man bija jāpasaka augstākais divi fakti – cikos sākas un kas jāņem līdzi. Un viss. Pārējais bija mana emocionālā liekvārdība.

Vai cits kāds stāsts – ja vīrietis strādā, nu nevajag viņam mesties palīgā. Redz, vīrietim ir tā, ka viņam savas uzvaras jāizcīna pašam un rezultāts jāsasniedz pašam. Un ja viņam vajadzēs palīdzību, viņš paprasīs. Bet vēl svarīgāk, ka viņš būs pabeidzis viens, tad to pamanīt un par to priecāties. Redz, mums sievietēm, viss otrādi  – mēs metamies viena otrai palīgā un uzreiz redzam, kur roka jāpieliek, lai kopā sanāktu labāk. Vīriešiem….tā nav. Vai esi redzējusi ainu, kurā viens rok, bet kādi pieci stāv apkārt un skatās. Lūk, viņiem pilnīgi ok. Mums liktos jocīgi.

Nu vārdu sakot piektdien parunāsim par to, ar ko mēs atšķiramies, bet šoreiz skatu punkts būs – kā saprast viņus. It sevišķi, ja audzinām dēlus, tad tiešām ir labāk ja nemēģinām viņus “sievišķot”.

Ja vēlies piedalīties un arī Tev ir aktuāla šī tēma, vai varbūt kāds konkrēts jautājums, tad tiekamies jau šo piektdien plkst.19.00, lai čatā aprunātos par personīgākiem jautājumiem, bet 20.00 tad sākam vebināru. Ja vēlies, vari iepriekš iesūtīt jautājumus, tad tos sagatavošu un iekļaušu kopējā prezentācijā.

Atceries, ja šis laiks Tev neder, tad kā jau katru reizi – pēc tam trīs dienas var iegādāties un noskatīties ierakstu.

Un tiekamies jau drīz.

 

Ar mīļumu, Inese

 

Atbildēt