battery6
Citu autoru raksti

Vienkārši tāpat

AUTORS: Inese Prisjolkova

Tik sen neesmu Tev rakstījusi vienkārši tāpat. Atceros, ka bija laiks, kad katru dienu apsēdos pie datora, lai ar Tevi parunātu. Man pat liekas, ka varbūt es biju viena no pašām pirmajām, kas Latvijā sāka rakstīt to, ko tagad sauc par blogu. Es to tā nesaucu. Man vispār nepatīk nosaukumi, sistēmas un piederības. Es daru tādēļ, ka tā man patīk un es tā jūtos labi.

Atceros, ka Pavasara studijas pašos pirmsākumos, kad bieži braucu ar saviem semināriem uz dažādām pilsētām pie dažādām auditorijām, man ļoti bieži jautāja – nu kā jūs pieteikt? Kā “psiholoģi”, kā “ studijas vadītāju”, “kā laimes terapeiti”, kā…..?

Toreiz teicu, ka man ir pilnīgi vienalga. Sakiet tā, lai jūsu cilvēki saprot, par ko būs runa un ar ko būs saruna. Tai periodā es vēl tik nesen biju nākusi no “sistēmas”, kurā amati ir tik svarīgi, ka man vienkārši gribējās baudīt visu, kas nekādai sistēmai nav pakļauts. Man nebija svarīgi amati un nosaukumi. Man vienkārši gribējās parunāt par to, kas man pašai svarīgs. Tagad esmu gājusi vēl tālāk – jo esmu jau aizmirsusi kā ir būt par kaut ko.

Man vienkārši šobrīd gribas parunāt ar Tevi tā, kā sensenos laikos – par rasas pilieniem, par smaržām, par laimi, par mīļotā cilvēka plecu, par tējas aromātu, par sajūtām…

Manas šā brīža sajūtas ir ļoti plašas – no vienas puses tiešām jāpiekrīt reklāmas tekstam “kur paliek laiks un vispār kur paliek lietas : )) ”, no otras puses –tik ļoti cik es šobrīd baudu dzīvi, tā neesmu baudījusi ļoti, ļoti sen. Un lai cik tas nebūtu jocīgi – dzīves baudīšana un izdzīvošana man saistās tieši ar to, ka vairs to neaprakstu. Ka vispār nepieeju pie datora. Man var paiet dienas, kad attopos – es neesmu lietojusi ne datoru, ne telefonu.

Tas man ir kaut kas jauns. Jo galu galā tieši caur rakstīšanu un šo savu domu sazemēšanu, ir tapušas manas grāmatas un Pavasara studija.

Vēl ir jocīgi, ka studijai vairs nav godpilnā pirmā vieta. Dēliņš, mājas, ģimene, ligzda – tas viss ir izkonkurējis manu darbošanos “uz āru”.

Interesanti, ka tas nenotika uzreiz ar bērna piedzimšanu. Tas pat nebija tad, kad mainījām ofisa telpas. Tas ir noticis kaut kad tagad. Un protams, es vēl arvien “esmu atbildīga par tiem, kurus esmu pieradinājusi”, bet tās manas izjūtas ir pilnīgi citas.

Un varbūt tieši tādēļ var tik ļoti izgaršot tās reizes, kad tiekamies un kad kaut ko daru un vadu. Ir kaifīgi, kad pāris reizes nedēļā aizbraucu uz ofisu. Ir kaifīgi, kad vienu reizi nedēļā novadu vebināru. Un būs pavisam īpaši, ka tuvojas nometne, kurā būsim kopā visa ģimene.

Un tomēr – ir mainījušies svara kausi un mana dzīvošanās pa māju ir TIK svarīga, kā nekad.

Vēl ir interesanti, ka laika apstākļiem vai gada laikam nav nekāda nozīme. Bija 30 grādi karsts un bija labi. Ir tagad 14 grādi – un atkal ir labi. Līst lietus – un var priecāties kā pasaule mazgājas. Un ir saule – un var noskatīties kā tā pažūst. Gluži kā laukā izkārta veļa.

Vai esi kādreiz paskatījusies uz izmazgātu veļu kā uz simbolu – kā uz sievišķās klātbūtnes, uz tīrības, uz saimniekošanas, uz laimes un “ģimenes ligzdas” simbolu. Pēdējā laikā tik bieži mazgāju autiņus (nevis pamperu nozīmē, bet mutautiņu un paklājiņu nozīmē) – un tie izkārtie, žūstošie autiņi mani dara tik sentimentāli laimīgu. Tas ir manas dzīves šī perioda karogs. Tik skaists, ka neko skaistāku un īpašāku vispār nezinu.

Un lai arī fonā redzu olimpiādi un sasniegumus, un īstos karogus un priekus un asaras, un lai arī noskatos “Likteņa līdumniekus” un katru jaunu sēriju sagaidu kā mīļu atkal redzēšanos. Bet – visa svarīgākā Dzīve ir tā, kas ir man tepat apkārt un manī.

Mīļoju Tevi.

Es šodien gribēju ar Tevi parunāt par neko – vienkārši tāpat.

Lai laba diena!

Inese

Atbildēt