marketingstrategy_159999605
Ineses raksti

Pašapziņa un nauda

AUTORS: Inese Prisjolkova

Reiz klausījos kādu no sporta programmām un tur bija tēma par hokeja izlases vadības maiņu, kur jaunais tikko ievēlētais vadītājs teica – ir sākušies menedžeru laiki. Vairs nestrādā tas, kas iepriekš strādāja. Pats svarīgākais vairs nav kā un ko tu spēlē, bet svarīgi, kas tevi piedāvā. To pašu dzirdēju kādā raidījumā par mūsu izcilo jauno slaveno basketbolistu Porziņģi. Un pēc tam vēl kādā pilnīgi citas jomas tēmā.

Un sāku aizdomāties – cik tas skar mūs un mūsu jebkura ikdienu.

Secināju, ka burts burtā. Ka tiešām ir kaut kas mainījies burtiski pēdējos gados. Ka atceros – kā sāku savu Pavasara studiju – vienkārši darīju labi un izcili un cilvēki man spietoja apkārt, viss notika. Es nevienam neko nepiedāvāju. Es nevienam neko nesūtīju (ja vien pats nebija lūdzis atsūtīt jaunumus). Es nevienu reklāmu nekad nepirku. Kaut kā dzīvoju interesantu dzīvi un tiešām izjutu, ka nekādu papildus mārketingu vai pārdošanu nevajag.

Es pamanīju, ka citi strādā savādāk. Es zinu, ka ja vien izrādi interesi par kādu no krievu vai amerikāņu šādas jomas lektoriem, tad pēc tam trīs reizes dienā vai pat biežāk epastā atnāks koši vēstījumi par atlaidēm, par pēdējā brīža piedāvājumiem, par to, ka bez šī pilnīgi nevar iztikt, ka viss ir bezmaksas (uzreiz iešaujas prātā doma par sieru lamatās), ka tas tieši man būs ļoti vajadzīgs utt. Arī pašmāju dažām kompānijām ir šāds pārdošanas veids. Un vienmēr uz to paskatījos no malas un uzskatīju, ka uz mani nevienā jomā tas neattiecas.

Gāja gadi, vēroju kā viss mainās un secināju, ka tomēr tā pārdošana, menedžeri un reklāma kļūst ar katru dienu jo svarīgāki.

Ļoti krasi to kaut kā izjutu tieši šogad, ka pēkšņi dēļ grāmatas izdošanas gandrīz vai katrā medijā varēju lasīt vai klausīties Juri Rubeni. Pirms tam viņš nu patiešām televīzijā bija rets viesis, bet šoruden  – man par lielu laimi un patiku (jo viņu tiešām vienmēr klausos ar gandarījumu un prieku) – viņš ir gan 1:1, gan “Saknes Debesīs”, gan “100 personības Latvijas simtgadei”, gan…., gan…

Un tad es sapratu – ka ja pat tik lieli Skolotāji “tirgo to, ko dara”, tad…vienkārši ir jāmaina funktieris.

Mūsu pirmais solis pretim šīm pārmaiņām bija Pavasara studijas ģimenes tikšanās, kad bijām uzaicinājuši pārdošanas jomas lektori Ilzi Grundmani, lai vienkārši cilvēku valodā iesāk ar mums sarunu par pārdošanu. Secinājām, ka liela daļa no mums nekad neesam domājuši par to kā “sevi pārdot” jeb smalkāk sakot – kā pārdot to, ko dari vai radi. Bija starp mums kolēģi, kas teica, ka vārds “pārdošana” jau uzreiz uzdzen nepatiku vai stresu.

Domāju – kā ir man?

Un secināju, ka es kaut ko tur savā prātā iedalu. Vārdu sakot – ja ir prece, kuru tirgoju, tad ieslēdzu sevī kaut kādu mistisku talantu un man tiešām liekas, ka es varētu pārdot pilnīgi visu, kam pati ticu. BET…. izrādās, ka to, ko daru Pavasara studijā tik ļoti mīlu un tik ļoti augstu vērtēju, ka ar vārdu “pārdošana” nesaistu.

Un secināju, ka kaut kas man manā attieksmē vai domāšanās ir vai nu iekapsulējies stereotipos, vai vecajos laikos, vai aizspriedumos, vai vienkārši prasās pēc cita skatu punkta. Man ir sajūta, ka man pašai ( un līdzīgs piesaista līdzīgu – tātad lielai daļai Pavasara studijas auditorijai) ir vienkārši jāpaskatās uz vārdu “pārdošana” ar kaut kādu citu attieksmi, mīļumu, vērtību un paplašinātāku izpratni.

Un nu jau sāku atcerēties, ka man ir bijušas ļoti daudz konsultācijas, jautājumi mājas lapā, komentāri citā lapā, ka cilvēks stāsta cik ļoti daudz ko vērtīgu dara, bet to nenovērtē vi arī tas nevienam nav vajadzīgs. Vai arī, ka neprot savas labās īpašības parādīt, vai arī, ka nav citu novērtēts, vai arī, ka neprot paprasīt algas pielikumu,  nemaz jau nerunājot par to, ka varētu savu nodarbošanos nosaukt par biznesu.

Jau šodien nodarbībā “Misija, darbs vai bizness” mēs pakausēsim daļu no stereotipiem, bet vispār šai tēmai šķiet, ka ir pienācis laiks, lai tai veltām ko lielāku – un tieši tādēļ mūsu februāra nometnei tēmu esam izvēlējušies “Pašapziņa un nauda”, kas sevī ietvers arī šo citu izpratni par to, kā sevi pasniegt, kā piedāvāt to, ko darām, nesajūtot apdraudējumu pašapziņai.

Ar mīļumu, Inese

Atbildēt