vientuls
Citu autoru raksti

Stāsts par Borisu un socionikas tipiem..

autors: EVIJA ČEPROVA

Pirms vairākiem gadiem viens investīciju uzņēmums vēlējās labāk iepazīt cilvēkus, kuru uzņēmumos viņi bija izlēmuši ieguldīt naudu. Viņi gribēja noskaidrot, vai izvēlētajiem uzņēmējiem piemīt talants un spējas attīstīt biznesu, nopelnīt un vairot investoru ieguldījumus.

Tā es iepazinos ar Borisu. Viņš jau bija apbūris investorus, jo bija ļoti sabiedrisks, divu gadu laikā bija radījis restorānu biznesu ārvalstīs. Viņš rīkoja grandiozus banketus, ko vienlaikus apmeklēja daudzi tūkstoši viesu, un ikdienā ēdināja darbiniekus vairākās lielās bankās.

Borisa uzņēmumā ikdienā strādāja ap 50 darbinieku. Viņiem bija moderns birojs pilsētas centrā, darbiniekiem bija ļoti labas algas, un nākotnes plāni tika būvēti jo īpaši rožaini. Vienīgi pavisam īstas naudas Borisam ļoti pietrūka, bija izveidojušies parādi, tāpēc viņš meklēja investorus. Uzņēmumā strādāja gandrīz visi Borisa radinieki, viņa svaigi noprecēto sievu ieskaitot. Viņa bija ļoti skaista, bet vēsa, nedraudzīga un neviesmīlīga. Arī sievas radi strādāja šajā uzņēmumā. No malas raugoties viss izskatījās ļoti daudzsološi – skaisti uzņēmuma logo un brīnišķīgas pasākumu bildes Facebookā, slaveni un turīgi klienti, pats Boriss ar sievu – jauni, ambiciozi un vienmēr pirmajās rindās visos biznesa treniņos. Borisam ļoti patika izsapņot sava uzņēmuma nākotni, tāpēc dažādas iedvesmojošas metodes, konferences un semināri bija būtisks šī uzņēmuma nākotnes veiksmes stūrakmens. Tam netika žēlots laiks un nauda.
Kamēr es pati nebiju satikusi Borisu, viņu man raksturoja kā ļoti aktīvu, dinamisku cilvēku. Savās domās jau sev priekšā uzbūru uzņēmīgā Džeka sociotipu un gaidīju tikšanos klātienē. Liels bija mans pārsteigums, kad iedomātā aktīvista vietā manā priekšā bija vienkāršs, sirsnīgs puisis, kurš mācēja ļoti krāšņi runāt. Noskaidroju viņa sociotipu, viņš bija Jeseņins – intuitīvi ētisks introverts. Tas ir tips, kuram vislabāk padodas humanitārā joma – aprunāties, just līdzi, iedvesmot. Es izskaidroju investoriem, ka šī brīža priekšstats par Borisu ir maldīgs un lielas cerības uz veiksmi likt nav nekāda pamata. Skaidrs, ka šādas prognozes dzirdēt neviens nevēlas un ir arī grūti kam tādam noticēt, ja viss izskatās tik krāšņi. Vēlāk gan tas apstiprinājās kopīgās sapulcēs, kad uzsākot sarunas par finansēm un organizatoriskiem jautājumiem, Borisam pēkšņi bija jāsteidzas prom uz kādu svarīgāku tikšanos. “Zirgā” viņš bija tikai tad, kad emocionāli stāstīja par nākotnes plāniem vai krāšņi dalījās ar jau noorganizētajiem pasākumiem.

Pašam Borisam arī pastāstīju viņa iespējamos nākotnes riskus. Un viens no būtiskākajiem manā skatījumā bija tas, ka viņa skaistā sieva bija viņam ļoti, ļoti nesaderīgais tips Robespjērs. Protams, ka sabiedrībā esot viņu starpā nebija nekādu strīdu, bet arī sirsnība un izpalīdzība abu starpā nebija redzama. Visticamāk viņi viens otram iepatikās ierastu stereotipu vadīti – viņa bija slaida, jauna un skaista, bet viņš bija perspektīvs uzņēmējs. To Borisam pieņemt un saprast bija visgrūtāk, jo tagad taču viss bija labi un viņš meiteni ļoti mīlēja.

Tomēr līdz pirmajai krīzei nebija ilgi jāgaida. Vispirms jau uzņēmuma finanšu analīze atklāja nepamatotus un nepārdomātus tēriņus – uzņēmumam gāja patiešām sūri, izrādījās, ka tas jau sen grima. Turklāt tas netraucēja Borisam pirkt jaunas mašīnas, iegādāties dzīvokli un doties ar sievu ceļojumā uz Taizemi uz veselu mēnesi. Pa to laiku uzņēmums juka pa šuvēm. Boriss sāka izvairīties no saviem investoriem, bēguļoja, turpināja aizņemties naudu pie citiem labvēļiem. Piebildīšu, ka ne jau tikai pats Boriss pēc sava sociotipa nebija piemērots šāda veida biznesam, bet par lielu nelaimi arī 80% viņa komandas, ko es laika gaitā intervēju, nedarīja to, kas viņiem labi padodas. Borisam bija svarīgi pieņemt darbā labus, jaukus vai interesantus cilvēkus, nevis profesionāļus. Arī vadīt kolektīvu un kontrolēt darbu izpildi Borisam īpaši nepadevās. Viss apstākļu kopums noveda šo uzņēmumu pie kraha. Tas viss notika nepilna gada laikā.

Neveiksmju rezultātā saasinājās arī Borisa attiecības ar nesaderīgo sievu un viņa Borisu divus gadus pēc kāzām pameta. Un tad viņš devās meklēt sevi uz austrumiem. Dažādas garīgas prakses, ēšanas paradumu un dzīvesveida maiņas. Sekoju līdzi Borisa ceļojumos pie sevis Facebookā, vienmēr ievērojot, ka viņš “izdilst”. Ieraksti gan bija ļoti iedvesmojoši, viņš meklēja savu vietu dzīvē. Un tad šovasar pienāca ziņa, ka Boriss ir labprātīgi aizgājis no dzīves. Vel neko īsti nepiedzīvojis savā mūžā, viņš no dzīves šķīrās 32 gadu vecumā.

Par laimi, šis ir vienīgais tik dramatiskais stāsts manā pieredzē.

Var, protams, šo stāstu uztvert kā vienkārši nepatikšanu virknes sakritību. Turklāt arī es par šo situāciju zinu tikai faktus, nevis sīki visas detaļas. Tomēr tas spilgti raksturo to postu, kādu varam piedzīvot, ja mums blakus nav tuva, mīloša cilvēka, kas saprot, iedvesmo, atbalsta, pasaka priekšā vai vienkārši mierina tad, kad sirds ir pilna. Un to, kā izplēn sapņi, ja cilvēks izvēlas nodarbošanos, kas viņam der tikai sapņos.
Jā, Jeseņina sociotips ir jūtīga dvēsele, arī bizness nebija Borisa tipam piemērotākais, tomēr kopā ar saderīgu tipu un atbilstošu komandu, tas būtu veiksmīgi darbojies. Varbūt ne ar tādu nepamatotu vērienu, bet organizētāk, pārdomātāk. Un Boriss šodien būtu starp mums. Zināt savus talantus un apzināties jomas, kurās neesi tik veiksmīgs, ir ārkārtīgi svarīgi. Tas aiztaupīs sarūgtinājumu, nebūs jāpiedzīvo vilšanās pašam sevī. Tā var saglabāt savu pašvērtējumu un kļūt veiksmīgs tajās jomās, kas labi padodas. Boriss ļoti skaisti un iedvesmojoši prata runāt, viņš būtu ļoti labs pasniedzējs vai semināru/pasākumu vadītājs tajās jomās, kas viņu pašu interesēja. Tomēr viņš pats bija iedomājies, ka veiksmīgs būs vienīgi tad, ja ies biznesā. Viņam nesanāca un viņš pazaudēja ticību sev.

Brīžiem tas liekas apbrīnojami, cik daudzi cilvēki svēti tic, ka viņiem izdosies jebkas, ja vien viņi to sagribēs realizēt, patrenēsies, palasīs atbilstošas grāmatas vai aizies uz iedvesmojošiem kursiem. Šo maldīgo priekšstatu kultivē mums visapkārt jau sākot ar skolu un vecākiem, kas no bērniem prasa vienlīdz labas sekmes visos priekšmetos. Bet tā mēs tikai audzinām viduvējības, talantu izkopšana nav dienas kārtībā.

Zināt savu sociotipu ir kā iegūt virziena rādītāju savā dzīvē. Tas nenozīmē, ka ar garantiju varēsi kļūt turīgs un laimīgs bez jebkādas piepūles. Tomēr tad, ja to ņem vērā, patiešām pielieto, nevis vienkārši noklausās, var nodzīvot tādu dzīvi, kurā pēc iespējas maz piedzīvosi vilšanos, retāk kļūdīsies un nepazaudēsi pašcieņu un pašvērtējumu. Tas ir stingrs pamats, uz kura būvēt savus nākotnes plānus, apaudzējot tos ar atbilstošu izglītību, piemērotām izaugsmes metodēm, saderīgiem cilvēkiem līdzās, virzoties pretim mērķim, kas der tieši Tev un sniegs patiesu gandarījumu un piepildījumu. Un tas nav grūti. Tas ir kā iemācīties lasīt vai braukt ar divriteni. Šī izpratne par sevi un citiem paliks uz mūžu, un palīdzēs dzīves kuģi stūrēt tieši Tev piemērotākajā virzienā.

Atbildēt