000000000000000000000000000000000000000a
Iedvesmas maratons

Kāds no Iedvesmas Maratona stāstiem..

”Ir lietas ko katrs mēs dzīvē nenovērtējam.

Ko nenovērtēju es.

Sākot ar to ka, man jaunībā paziņoja ka nevarēšu būt māte. Nevēlējos tam ticēt, jo jutu ka pienāks brīdis kad varēšu dzemdēt bērniņus, tikai jāatrod paeizai cilvēks kur domāts man. Pagāja laiks satiku cilvēku, bildināja, laigan skaidri pateicu ka bērniņi mums nebūs. Viņš tam neticēja un nepagāja ne 7 mēn kad paliku stāvoklī un 26 gadu vecumā dzemdēju savu pirmo bērniņu, bet nu jau man ir divas skaistas meitas.

Mūsu kopdzīvē (man likās viss ok), bet gads pie gada, vīrs sāka dzert, pacelt rokas, naudas trūkums. Cilvēkos izskatijāmies kā dzelžaina ģimene. Pienāca diena kad ar mani kkas notika, mani sāk kaitināt dzešana, pārmetumi, burkšēšana, kliegšana, pazemošana viss kas notika mājās zem jumta.

Līdz 2013 gada decembrim viss vēl likās kārtībā, līdz savā darba vietā vadot z-svētku pasākumu es teicu: Lai Jums visiem būtu laimīga ģimene un dzīve kā man, Skaistas vesela meitas, izcils vīrs,māja mašīnas,ēdiens utt. Bet 2014 gada sākumā viss sabruka, maī pārņēma nepatika par savu rožaino dzīvi. Sākās aizvien vairāk kašķi ģimenē utt. Aizgāju no vīra dēļ roku pacelšanas, ar meitām nonācām krīzes centrā, skandāli pēc skandāliem, tiesas pēc tiesām, radās naids vienam pret otru,  neskatoties uz to kā bērni cieš…nepietika ar visu to, mazākā meita salima ….akūta meiloblasta leikoze….zeme zem kājām pazuda, dabra nav, tikai manta kura ieķīlāta un viss. Guļot slimnīcā pavadod dienu no dienas blakus meitai es sapratu… man bija viss, bet es un vīrs nespējām visu nosargāt.

Lūdzos Dievu…Lūdzos svētos, lai glāb manu meitu. Bijām palikušas tikai mēs trīs jo bijušais vīrs aizbrauca uz ārzemēm. Vecākā meita mētājās pa pasauli pie vieniem draugiem otriem, līdz beidzot vecāki man palīdzēja un paņēma manu vecāko meitu pie sevis. Slimnīcā atrodoties izgāju cauri dvēseles sāpēm, sirds sāpēm….jo tu neko nevari izdarīt…tikai gaidīt un ticēt brīnumiem…tā bija mana dzīves skola.

Tagad dzīvoju īrētā dzīvoklīti, darba nav vēl jo projām, lai gan sāku jau meklēt, esmu atsākusi studijas kur palicis ir pēdējais gads bakalaura saņemšanai, meklēju visādus informatīvus materiālus lai nebeigtu strādāt ar sevi ko esmu sākusi darīt slimnīcā….. Interesantākais ir tas ka es atkal esmu salabusi ar savu bērna tēvu, esmu piedevusi, esmu sapratusi ka es pati ļāvu sev darīt pāri, bet ne tagad…un vairs tas nenotiks.

Man abas meitas ir kopā ar mani dienu no dienas, nav man vairs mājās, nav vairs entās mašīnas, un dzērāja, psiholoģiskais terors, emocionālais terors vīrs. Ir bērna tēvs kurš tomēr ir kko sapratis un mainijies….laigam saka jau ka cilvēki nemainās, es saku ka mainās….ja pats to grib….es mainijos un viņš, bērni ar prieku kopā pavada laiku kopā ar mums…kā īsta ģimene…nav skaļie strīdi…nav dzeršanas….nav greisirdību lēkmes…..ir probēmas ar finansēm, bet jāiemācās dzīvot ar to cik ir….atradīšu es darbu…būs labi…Galvenais meitas veselas, pati vesela, un bērna tēvs vesels.

Priecāties par visu kas ir…priecāties par dienu ko nodzīvojam, mums visiem jāsaprot ka katrs pats ir savas laimes kalējs. un Es viņu kaļu no sākuma….dzīvoju un novērtēju to mas ir….paskaos par to kas ir un ticu ka katram ir savs laiks. Neskriet laikam pa priekšu…(saistībā ar manu darbu) ka viegli nāk….tad to esam pelnijuši…..kas smagi….nekaitināt Visumu.”

 

INESES ATBILDE:

”Mīļā, paldies, ka atrakstīji. Es lasīju un slaucīju asaras un domāju, cik ļoti mūs dzīve dauza, kamēr klūstam elastīgas, maigas, pieņemošas un pateicīgas.  Tas ir fantastiski, ka tāds ir šis Visuma iecerētais ceļš. Tu esi brīnišķīgs piemērs mums visām par sievietes varēšanu, par spēju celties un visu radīt no jauna. Es savā grāmatā “Ieelpo laimi un mīlestību” salīdzinu sievieti ar persiku. Jā – ārēji smalku, ar miziņu, pūciņu, garšiņu un smaržinu, bet iekšā mums ir tik spēcīgs kauls, kas spēj izaudzēt jaunu persikkoku. Lūk Tu zini par ko es runāju. Tu esi iepazinusi savu spēku līdz kaulam un nonākusi pie MĪLESTĪBAS.  Pie piedošanas, pie radīšanas, pie audzēšanas visu no jauna.

Tu mums visām esi kā piemērs, ka var izveidot ģimeni (to pašu ģimeni) no jauna. Ka var savus cilvēkus atkal savest kopā. Ka var mīļi dzīvot pat tad, ja iepriekš tas likās neiespējami. Un kaut arī mēs katra droši vien šobrīd turam īkšķi, kaut nu mums nekas tāds nebūtu jāizdzīvo, tik un tā mūsos nosēžas Tavs piemērs, ka IR iespējams visu radīt no jauna.

Paldies. Paldies. Paldies.

Lielāko daļu Tu jau visā esi izdarījusi – attiecības, ģimene, esat visi kopā. Un tagad vēl iemācīties sakārtot finanses, tas ir tikai vēl viens etaps, kas jāapgūst. Un Tu to varēsi. Tu zini, ka varēsi. Tu esi stipra un zini savu spēku. Spēks pildīts ar MĪLESTĪBU ir neuzvarams.”

 

Ja arī Tev ir kāds stāsts, atsauksme, jautājums vai kā citādi vēlies padalīties ar mums un pasauli, droši atraksti – pavasarastudija@gmail.com.

Atbildēt