pagātnes raksts_cik es jutos nožēlojami
Citu autoru raksti

Daudz pārcietusi un atlaidusi savu pagātni.

Pazīstot šo meiteni jau gadiem un zinot viņas stāstu, lūdzām viņai dalīties pieredzē ar to kā Pavasara Studija, pēc viņas vārdiem, bijusi allaž blakus un par nodarbību, kas viņai ļāvusi atvērt durvis uz jaunu dzīvi. Viņu sauc Ieva un viņa, pārcietusi depresiju smagā formā, smagas migrēnas, iztikas līdzekļu trūkumu, un citas pasaulīgi skumjas lietas, par sevi saka, ka tagad ir laimīgāka kā jebkad agrāk. Lūk viņas stāsts par sevi un neliela atsauksme uz šīs nedēļas semināru ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus”.

”Man ir 39 gadi un esmu laimīga, jauna, skaista sieviete. Un stāsts par sievieti, kas izskatās labi, bet iekšēji ir sagrauta, nav par mani. Kad es jutos slikti, es arī izskatījos kā no zemes pīšļiem, no dziļa miega un citas pasaules strauji uzmodināts ērkulis. Es nevaru izstāstīt kad tas sākas un kas tas bija, taču klīniski tā bija depresija ar visām tās sekām. Un tā neradās no zaudējumiem. Zaudējumi radās no tās.

Man nebija ne mazākās saprašanas par to kā tikt āra no šīs skabargām pierautās ādas sajūtas. Tagad, atskatoties, varu paskatīties uz šo laiku neitrāli, taču jāatzīst, apspriest to vai analizēt joprojām ir smagi.

Tas ilga 10 gadus un šajā periodā uzbūvēju un sasniedzu visu kas man bija, un tik pat raiti visu zaudēju. Aizvainojumi manī bija sakrājušies kā vēja sapūsti salmi kūts kaktā. Likās, pēc skata, tos viegli izvākt, tomēr dabā, ne tiem klāt varēja tikt, ne tie devās manai rocībai. Es uz tiem skatījos, ap tiem dancoju, kliedzu un gulēju blakus. Tā bija mana pagātne, kuru nelaidu vaļā.

Domāju, daudzām, šīs Studijas apmeklētājām, ceļš ir sācies līdzīgi kā man, ar pirmo grāmatu. Ieelpo laimi un mīlestību. Vēl šodien atceros to cerības sajūtu, kas uzplaiksnīja to izlasot. Nē, tā nebija paliekoša pārliecība, tikai mirkļa sajūta, kas vēlāk nepievīla.

Saīsinot visu to, kas notika starp to laiku un šodienu, gribu teikt to, ka vienā dienā es jutu ka ir gana. Es biju katru dienu vainojusi bijušo vīru, sevi, bijušo darbavietu, bērnu, pateiktos vārdos, ģimeni, zaudētās cerības un sabradātos sapņus. Es nedarīju neko citu, kā sadiedzu un atkal izārdīju savu pagātni dienu no dienas.

Punktu pielika smeldzīgas sāpes krūšukurvī un nebeidzama migrēna. Tajā rītā es vēmu. Un tikai tur un tad, uz brūnajām flīzēm, ar muguru stutējot sienu, es sapratu ka ir gana. Neko vairāk, tikai to, ka šīs ir zemākais punkts.

Pēc tam, noguļot diennakti, pamodos un sapratu, ka no šī zemākā punkta man arī jāatsperas.

Jutu, ka man jāatrod kāda sev tīkama cilvēku grupa, ar ko tikties pa laikam, bet ar ko man nebūtu saistību. Nekādus draugus, radus un līdzīgos. Vietu, kur varētu aiziet kā ciemos un pabūt cilvēkos, bet kur neviens mani nezina un neaiztiek. Par šo vietu man kļuva pavasara studija. Tā atbilda visiem priekšnosacījumiem un Inese manās domās bija kļuvusi jau par manu atbalsta personu, kas nozīmēja, ka šī vieta droši ka atbildīs noskaņām un vērtībām ko meklēju.

Un pirmais seminārs, lai cik zīmīgi tas neliktos, bija par pagātnes atlaišanu. Pēc tā apņēmos veltīt maksimāli visu savu laiku tieši pagātnes iztīrīšanai un ar visām tehnikām, ko iemācījos lekcijā, man bija kārtīgs arsenāls, lai uzartu un sastādītu jauniem ziediem un zemenēm savu piemēsloto dzīves zemīti. Šis seminārs arī bija mans durvju zvans pie izejas vārtiem, un ja vien kāds iet līdzīgu ceļu manam, es novēlu sākt ar šo lekciju. Tā bija kā starta kapitāls, kā pamats, kā pārgriezt beidzot to gumiju, kas nepārtraukti velk atpakaļ un liek meklēt kur tā pieķērusies manam ķermenim..

Tālāk jau gāju uz studiju reizi vai pat biežāk, katru mēnesi, lai nezaudētu šīs vietas enerģiju, lai smeltos zināšanas, iedvesmu un rīkotos. Lai es nebūtu viena.

Zemapziņas pārprogrammēšana, seminārs par darbu un misiju, karmiskie mezgli. Tie visi man bijuši tik vērtīgi, ka pat vārdos nevaru izteikt.

Pēc profesijas esmu žurnāliste un literatūras zinātniece. Šobrīd varu pilnvērtīgi darboties savā profesijā, laimīgi pati sevi nodrošinu un esmu savas jaunās, dārgās ģimenes veidošanās ceļā. Pavasara studija ir bijis mans ceļa biedrs šajā garjā gājienā no tumsas uz gaismu. Un gribu atzīmēt – vienmēr klātesošs un nekad nepieprasošs, kaut ceļu veicu es pati.

Esmu priecīga, ka varu ar savu pieredzi padalīties un no sirds dziļumiem sveicinu katru, kas iet savu dzīves ceļu, meklējot laimi. Viss prasa laiku, tomēr atrod tikai tas kurš meklē! Es esmu atlaidusi visus savus enkurus un dzīvoju tālāk, tas arī bija manas laimes priekšnoteikums.

Beidz vērties pagātnē un Tu dzīvosi! Sūtot gaisa skūpstus, Ieva”

Lai uzzinātu vairāk par ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus”, spied ŠEIT

Lai pieteiktos 19.jūlija semināram ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus”, spied ŠEIT

Atbildēt