876e07e1af0d4b41724c41f13f0d2012
Ineses raksti

Paļāvība.

Viena brīnišķīga iezīme ir paļāvība kontroles un vadīšanas vietā. Un es jau zinu to sajūtu “ja neairēšu, viss apstāsies”, bet Tu pamēģini. Pamēģini nevadīt. Pamēģini nekomandēt. Pamēģini vienu dienu nodzīvot, plūstoši darot savas lietiņas un pavērojot – ko citi cilvēki izlemj darīt, ja Tu viņus nekontrolē un nekomandē. Kādas izvēles izdara Tavs vīrs vai draugs. Ko izvēlas Tavi bērni. Un bērnus, protams, mēs neatstājam pašplūsmā. Bet pamēģini pa priekšu pavērot kā un ko viņš/a taisās darīt un tikai tad gadījumā, ja ir galīgi graujoši, tad pavirzīt uz to pusi, kā būtu labāk (viņam/i).

Tā neiejaukšanās un nekomandēšana ir fantastiska. Es šādi izturos pret savu bērnu. Viņam pat vēl nav divi gadi un ja vien es gribētu (jeb būtu iepriekšējā es), varētu viņu dricelēt un raustīt “tagad darīsim to” un “tagad to”, “paņem šito”, “atnes to”, “to nedrīkst”, “to arī nē”. Bet ar savu tagadējo vērtību sistēmu, es viņu vēroju, ko viņš izvēlas, kas viņam patīk, ko viņš grib. Un tikai tad, ja taisās darīt, ko galīgi nepiemērotu vai bīstamu, tad es viņu ieinteresēju citās lietās. Un pilnīgi noteikti nesaku “nē”, “nedrīkst”, bet tiešām ieinteresēju darīt ko citu. Es viņu cienu. Es skatos līdzi, vēroju un palīdzu.

Piemēram, ja viņš paņem nazi, tad nevis es uztraucos un saku “ass, nedrīkst”, bet vai nu es viņam nomainu to aso nazi pret galda nazi un ļauju griezt, vai arī ar pilnu uzmanību sekoju, lai viss notiek uzmanīgi, līdz pēc brīža sākam darīt ko citu.

Un attieksme pret bērnu jau ir tikai piemērs.

Tāpat es izturos savā studijā. Ja mani kolēģi kaut ko dara, tad es cienu un mīlu viņus un vēroju, kas izdosies, kas nē. Mēs, protams, iepriekš izrunājam, bet es nekomandēju un neatprasu, nekontrolēju. Es vienkārši vēroju un cienu viņus par to, ko katrs Pavasara studijas labā dara. Es ļaujos un vēroju.

Ko es darītu, ja kāds izdarītu ko graujošu? Es aprunātos un teiktu, ka te tas neiederas. Ka šai vietā var strādāt tikai tad, ja “ļoti mīl savu darbu un studiju”. Man šī attieksme vienmēr ir lieliski nostrādājusi. Nu pirmkārt es pati dēļ tā, ka vadu studiju, nekļūstu vīrišķīga. Tieši tāpat kā pilnīgi jebkurā citā jomā, arī savā darbiņā, es varu atļauties būt sievišķīga arī attieksmes ziņā. Un tas nekas, ka esmu vadītāja.

Mana pozīcija ir vērot un cienīt otra izvēli. Savu ģimeni es pazīstu ļoti labi un tādēļ jau paredzu, kur kas var noiet šķībi, un jau iepriekš iekārtoju tā, lai tādas situācijas mazinās vai neveidojas nemaz. Savus kolēģus es jau no paša sākuma vēroju un skatos, kas katram padodas un kāda tipa cilvēks viņš ir, lai nepaprasītu (negaidītu) no viņa to, ko viņš nevar dot. Ir tāda mācība – socionika, kas palīdz atpazīt cilvēka domāšanas un izturēšanās stilus. Izmantoju to gan darbā, gan ģimenē, gan jebkur sabiedrībā, ja vien uzreiz varu atpazīt, kas par sociotipu konkrētais cilvēks ir. Un tas man palīdz nebūt kategoriskai un nevilties savos priekšstatos par cita cilvēka izvēlēm. Es vienkārši saprotu, kādēļ viņš tā dara vai tā uzvedas.

Cienīt otra izvēli, pašai būt ar savu brīvu gribu un izdarīt savas izvēles, dzīvot nepārkāpjot personīgās robežas un ļauties kopējam dzīves plūdumam – tas ir tas, ko tagad mācos. Un tā es mācos ļauties.

Kā ir Tev?

Vai Tev izdodas dienas skrējienā ļauties un iekļauties dzīves ritmā ar iekšēju mieru?

Man liekas, ja to iemācāmies, tad tā ir tā sievišķība, par kuru te jau vairākas dienas runājam.

Sievišķīga sieviete izbauda notiekošo un iegriež to labvēlīgā virzienā, kamēr citi nemaz to nav pamanījuši. Vai arī izdara to skaisti ar savu “palūgt un pateikties”, par ko runājām iepriekšējā sarunā.

Vai tas maz iespējams? Es domāju, ka jā. Sievišķīgi noteikti, ka jā.

Vai man pašai izdodas visu laiku būt sievišķīgai? Hmmm. Es gribētu. Bet dzīvē ir gan tā, gan tā. Ja es iepriekš noskaņojos nu apmēram tā, kā mēs tagad – tikko par šo visu runājam, esam padomājušas, tad es šodien un vēl dažas dienas būšu šīs mūsu sarunas iedvesmota un visticamāk, ka šādi noturēšos. Bet tad, ja tēmas mainīsies un mēs sen jau runāsim par kaut ko citu, es par šo tieši vairs nedomāšu, tad var viss aiziet arī vecās sliedēs. Jo, protams, ka man ir itin pazīstami izkomandēt vai pateikt tā, ka “zāle pēc tam neaug”. Lūk ar šo es nelepojos. No šī sava vecā domāšanas un attieksmes veida es gribu tikt vaļā pavisam. Es gribu maidzināt savu Ego, sievišķīgi to pielabinot un iekārdinot dzīvot savādāk. Citādi nu pārāk vīrišķīgi tas reizēm grib uzvesties.

Un to ir vērts atpazīt – ka tas ir mūsu Ego, kam patīk tā vīrišķība, jo dvēseles līmenī jau mēs pilnīgi visas esam absolūti sievišķīgas. Dvēselēm nav dzimuma, toties ir bezgalīga mīlestība, pieņemšana un baudīšana, kas atbilst cilvēciskajai sievišķībai. Dvēseles nepārtraukti ļaujas un paļaujas dievišķai kārtībai. Piedevām to dara ar vislielāko prieku un nemaz nevar iedomāties kā ir savādāk.

Atbildēt