5b5c055b984771c1fd78445593596169
Ineses raksti

Dabas skaistums.

Vai esi kādreiz domājusi, ko mums daba tik precīzi parāda priekšā un diendienā māca? Es domāju, ka ļoti daudz ko. Bet viena no tādām man ļoti saprotamām mācībām ir saistīta ar pašapziņu, kritizēšanu, salīdzināšanos.

Un tur tas stāsts ir pavisam skaidrs – ka mēs dažreiz no sevis gribam “izspiest” to, kas mēs neesam. Mēs saskatāmies, cik citi ļoti daudz ko var. Viņi spēj vadīt firmas un pelnīt naudu, veidot karjeru, būt laimīgi gan ģimenē, gan darbā. Viņiem dzimst veseli un smuki un talantīgi bērni, ar kuriem viņi lieliski tiek galā, paši labi izskatās, ir tievi, vingro, skaisti ģērbjas utt. Un tad, kad mēs paskatāmies uz savu dzīvi, tad viss gluži tik spoži neizskatās. Un tad šad tad sanāk sagribēt “ kā viņi”, “kā tie citi”.

Nu es nezinu kā Tev, bet man agrākajos gados ļoti bieži likās, ka man jāprot viss. Man jābūt ar augstāko izglītību, man jābūt ar veiksmīgu karjeru, man jāprot nodibināt firma, un vēlams jāuzaudzē to par veiksmīgu kompāniju, man jābūt precētai un ar bērniem, jo es ļoti, ļoti tiešām to pati gribu, un bez šaubām man jāizskatās ļoti labi un vēl jābūt gudrai, viedai un laimīgai.

Jā. Agrāk tā tiešām domāju un centos šo tēlu veidot, cik vien spēju.

Piedevām es to mēģināju dažādās jomās un darba vietās, kur darīju ko tādu, kas pilnīgi nav man domāts.

Līdz vienā brīdī kaut kā ieskatījos dabā un sapratu, ka katrs no augiem ir skaists un pilnīgs. Un vienalga vai tā ir roze dārzā vai kupls ozols lauka vidū, vai tas ir mazs dadzītis, vai varbūt burkāns dobē. Katrs no tiem ir ar savu likteni, ar savu pieredzi, ar savu dzīvi. Un tieši tādēļ pasaule ir tik krāšņa un skaista. Un laikam, ka tikai cilvēkam var ienākt prātā vienlaicīgi būt gan kā liepai, gan kā rozei, gan kā taurenim, gan kā panterai.

Protams, ka es drusku pārspīlēju. Neba jau visu laiku gribam visu, bet tomēr, tomēr. Vai nav tā, ka no sevis vienkārši prasām pa daudz. Ka sevi dzenam un spiežam un sev liekam, un pēc tam iemācāmies to darīt skaisti – un sevi iekārdinām un motivējam un iedvesmojam…..bet tik un tā gribam no sevis dabūt maksimumu. Un dažreiz pat ko tādu, kas tiešām neesam un nespējam būt. Gan ozols, gan burkāns, gan lauva vienlaicīgi nesanāk.

Un tādēļ varbūt ir vērts pavērot cik pilnīgu dzīvi izdzīvo daba. Cik daba ir skaista. Ka tulpe nepārdzīvo, ka nav koks. Tā lepni izaudzē savu sīpolu un pēc tam uzzied pilnā krāšņumā, lai sadalītos nākamos mazos sīpolos un sāktu jaunu riņķi. Vai jasmīna krūms – cik tas ir krāšņs un skaists. Vai lazda. Vai maza neaizmirstulīte. Un … Un tā mēs varētu turpināt un turpināt.

Un tieši tāpat mēs – ja vien dzīvojam saskaņā ar savu būtību, kopjam un saudzējam to, lepojamies ar sevi un priecājamies par sevi, baudām savu dzīvi – cik tad pašas esam laimīgas un cik dzīve kļūst laimīga un interesanta. Un vairs nav jātērē tik milzīgi daudz resursu, lai kādam līdzinātos. Nav vispār pat jāuztraucas par to. Nav par to pat jādomā.

Kā domā?

Cik vienkārši tas būtu – dzīvot savu laimīgo dzīvi un būt tādām, kādas tiešām esam. Kaifīgi, vai ne?

Inese

Atbildēt