Par atbildību

Esmu ļoti pateicīga par komentāru Pavasara studijas lapā, kas skan:

“Kā tā var staigāt un staigāt? Nekas nav jādara?Es ari tā gribētu,ja kāds manus darbus apdarītu.”

Ja jūs zinātu, cik šai komentāra daudz ir manis.

Un manas mammas.

Mēs vispār neciešam, ja kāds bez darba kaut ko gulšņā, sauļojas, atpūšas vai staigā.

Līdz pat nesenam laikam es pilnīgi noteikti neatļautos dienā noiet 20km, jo man vienkārši nebūtu tam laika.

Es vienmēr strādāju. Mīļie, man ir liela māja, liels dārzs, palīgus agrāk neņēmām – visu darīju pati. Kaut kādā ziņā dusmojos, ja vīrs negribēja no rīta līdz vakaram rosīties pa dārzu, šķūni vai istabu.

Pati biju piekususi. Darbi līdz galam tāpat nebija apdarīti. Grāmatas neuzrakstīju, jo…jāravē dārzs. Mugura sāp, jo esi ilgstoši salīcis….

Nu vārdu sakot, vai man jums par fiziskiem darbiem jāstāsta.

Mana mamma vēl arvien iemanās gan nūjot, gan ravēt dārzu, gan apkopt kapus, gan uzturēt māju, gan strādāt darbā.

Tā īsti bez darba mēs nesēžam, šķiet, nekad.

Tagad man mājās ir palīgi. Gan āra darbos puisis, gan 1x nedēļā māju kopj meitene. Es reiz sapratu, ka tā izdaru vairāk un ražīgāk.

Man reiz vasarā šeit bija teiciens, ka vingrošana ir vērtīgāka par ravēšanu, jo izravēt tavā vietā var kāds cits, bet pavingrot tavā vietā nevar neviens.

Tādēļ es sāku izvērtēt.

Es apsēdos un izdomāju, ko varu un ko nevaru pati un kā ir vērtīgāk.

Piemēram – vai pati varu mācīt Kasparu, vai laist skolā, vai ņemt privātskolotāju.

Vai pati kopt māju, vai vienu reizi nedēļā ņemt palīgu.

Vai dusmoties uz vīru par nepadarītiem darbiem laukā, vai uzaicināt puisi, kas to izdara.

Mīļie, ar to jau sākas mūsu atbildība, mūsu izvēles, mūsu saprašana.

Es esmu rezultāta cilvēks. Ja es visu darītu pati, man nebūtu ne grupu, ne grāmatu, jo…tam nepietiktu laika un spēka.

Tātad es izvēlos darīt to, ko bez manis neviens cits nevar izdarīt.

Būt ar bērnu kopā kā mamma – to nevar neviens. Bet mācīt var, trenēt var, iziet laukā kopā var.

Būt saimniecei manā mājā – to nevar neviens (jo ja tā būtu, tad jau tā vairs nebūtu mana māja). Bet sakopt, iztīrīt, vai kaut ko palīdzēt var.

Manas grāmatas uzrakstīt nevar neviens. Manas grupas novadīt nevar neviens.

Būt kopā ar vīru, iet rokrokā 10 vai 20km, savai veselībai un attiecībām par godu – tā ir mega vērtība.

Šādi izvērtēju un uzņemos atbildību, ka šajā dzīves periodā tā man ir vislabāk.

Redz svarīgi, lai esam AUTORI SAVAI DZĪVEI un darām tā, kā sajūtam un saprotam, ka mums ir vislabāk.

Un nav tā, ka apstākļi ir stiprāki par mums.

Ja tā ir, tad neesam uzņēmušās atbildību.

Par šo visu runāsim rīt nodarbībā “Es esmu savas dzīves autors”, un pēc nedēļas tieši par to “Kā vairot eneģiju un spēku”.

Pieteikties var ŠEIT