Grozs

Varbūt šī tēma ir “mana mūža tēma”, kuru, Paldies Dievam, man izdevās sakārtot līdz ar dēla piedzimšanu. Bet varbūt arī tādēļ, ka ļoti bieži dzirdu lūgumus runāt par šo “stārķa” problēmu vēl un vēl – es esmu saņēmusi drosmi to novadīt nodarbībā.

Es pati šo tēmu esmu izpētījusi līdz kaulam. Un ne tikai teorētiski, bet pilnīgi katru jaunu lietu, kas man likās vērtīga, esmu pielietojusi, izmēģinājusi, darījusi un cerējusi, ka tas man noteikti palīdzēs. Brīžiem mana ticība līdzinājās “neiespējamai misijai”. Tie cilvēki, kas šai manā ceļā bija kopā ar mani jau no paša sākuma, savā ticībā atbira viens pēc otra. Un es viņus nevainoju. Ar katru gadu ejot tālāk, tas viss likās neiespējamāk. Par mani vairāk ticēja tikai mans vīrs. Domāju, ka tas bija ar Dieva ziņu, jo mani spēka bija tuvu izsīkumam.

Tagad, kad mūsu dēliņš jau ir nosvinējis savu otrā gadiņa jubileju, atskatoties viss liekas tik vienkārši, tik pašsaprotami, nu kā saka “katram ir savs ceļš” un tas bija manējais. Toreiz likās, ka eju Golgāta ceļu.

Un kad tagad satieku meitenes un sievietes, kas iet tam cauri, varu tikai cieņā “noņemt cepuri”. Es zinu kā tas ir. Kad apkārtējie vienā balsī sauc – nu tev taču nekas nekait, samierinies. Ka ir taču cilvēki, kas laimīgi dzīvo bez bērniem. Ir taču labi. Mīli māsas vai brāļa bērnus.

Un tu jau mīli. Tu jau tēlo, ka saņemies. Un pēc būtības pat saņemies. Tikai iekšā ir izžuvusi serde, kas grauž un traucē, jo kaut kas no tavas īstās dzīves nav piepildīts.

Vārdu sakot – ar šo es gribu teikt, ka ļoti saprotu. Ļoti, ļoti, ļoti dziļi saprotu katru, kam šī ir problēma. Un tieši tādēļ runāšu par šo tēmu ar dziļu pietāti un cik var empātiski un jutīgi.

Bet tas, ko gribu teikt – ka nekustināt šo jomu nevar. Jo ja nekustināsi, nekas tā arī nebūs. Zem guloša akmens ūdens neplūst. Ir jākustas. Ir jādara. Pilīti pa pilienam, solīti pa solītim.

Tiekamies seminārā ”Kad stārķis kavējas”.

Inese