Paldies par Grāmatas atvēršanas svētkiem!!
Ir trešā diena pēc grāmatas “Mammīt, kāpēc tā?” atvēršanas svētkiem, bet es vēl arvien staigāju tik laimīga, piepildīta un pateicīga, ka gribās apskaut kaut visu pasauli. Šie ir notikumi, kas uzlādē. Kas dod enerģiju ļoti ilgam laikam un idejas atkal jaunam piepildījumam.
Atceroties piektdienu, ir brīži, kas kā zibšņi vienkārši nāk atmiņā – kā gatavojamies, kā ar Aiju atbraucam jau pusstundu pirms norunātā laika, kā visu nesam augšā uz trešo stāvu un vēl spriežam, ka citās reizēs vienām pašām ir grūti tik augstu uzkāpt (Vecrīgā katrs stāvs ir divu vērts) , bet šoreiz nav problēmu 7-8 reizes noskriet lejā un atkal augšā ar grāmatu pakām, tērpiem un somām. Kad kāpu biju piekususi, bet tagad atceroties tas man liekas tik mīļum pilni.
Cits fragments – viss jau ir salikts un iekārtots, esmu sapucējusies un stāvu pie spoguļu, kad pagriežos un redzu kā pa kāpnēm augšā nāk Iveta. Un tai brīdī man acīs ir laimes asaras un augstākais novērtējums visam, ko darām mūsu studijā. Iveta uz mūsu pasākumiem brauc no Norvēģijas. Jā, protams, viņa izdara vēl kaut ko, kad ir Latvijā, bet tad, kad izsludinām kādu mūsu notikumu, viņa pērk lidmašīnas biļetes, lai it visā piedalītos. Tā ir uz grāmatu atvēršanas svētkiem, tā ir uz nometnēm.
Jā..nometnes. Tas ir vēl viens tāds notikums, pēc kura ir uzlādēta enerģija milzīgam laika periodam. Katru reizi, kad atbraucu no nometnes, man ir tieši šī pati gandarījuma un laimes sajūta, kā pēc grāmatas atvēršanas svētkiem.
Un atkal man jau prātā nāk kāda epizode no pasākuma. Mēs sēžam uz skatuves kopā ar Vari Vētru un Putnu balles solistēm, es skatos zālē un man pretim ir Laila. Un turpat netālu Jolanta. Un blakus Santa ar Gunti. Un priekšā mana mamma. Un pašā aizmugurē mans vīrs ar dēliņu. Lai kur skatos, pretim raugās mīļi un pazīstami acu pāri, kas smaida un izstaro gaismu. Tā kopbilde ir tik skaista kā fotogrāfija.
Un tad -mirklis, kas mani saviļņoja līdz asarām. Uz grāmatas atvēršanas svētkiem bija atnākušas divas dakteres, kas bija ārstējušas manus tikko dzimušos bērniņus. Viņus tik maz cilvēki vispār ir redzējuši, bet te pēkšņi man pretim stāv viņas abas un lūdz autogrāfu grāmatai. Kaut kas sirreāls. Es visu pasākuma laiku biju vērojusi vienu no viņām ar uzmācīgu domu “diez kur mēs esam tikušās?”. Apdomāju visus pasākumus, bibliotēkas, kultūras namus, kur esmu uzstājusies un nevaru atcerēties. Viņa man ir mīļa un pazīstama, tikai nevaru atcerēties, no kurienes. Un tad…kā atklāsme no skaidrām debesīm – visu atceros.
Redzu ārsta tērpā viņu un savu mazo bērnu. Arī otru dakterīti. Un nu jau visas smaidām. Arī viņas saprot, ka nu jau viņas atceros.
Un tad viens fragments, kur pasākumā nāk mana ilggadējā kolēģe Santa ar vīru Lauri un dēlu Edgaru. Laurim uzreiz rokā ir fotoaparāts un viņš jau knipsē un skatās pēc jauna skaista kadra. Skatos uz viņiem un esmu laimīga par viņu lielisko ģimeni.
Un tad ir kāds pāris, kuri dikti raud. Viņiem nesen bērniņš uzgāja Debesīs. Tas ir tik nesen, ka pagaidām sāp pilnīgi viss. Ar skatienu viņus samīļoju, un piedomāju, lai viņiem kaut nedaudz vieglāk. Redzu vēl vienu meiteni, kurai ir tāda pieredze. Un vēl vienu mammu, kura zaudēja jau pieaugušu dēlu, un savu kursabiedreni Anniņu, kurai arī dēla vairs nav. Jā….cik daudziem mums ir šāda pieredze. Cik labi, ka to varam iziet ar gaismu.
Un tad jau ir pasākuma noslēgums. Es rakstu autogrāfus, visapkārt ir ziedi un dāvanas, viesi tērzē, dzer tēju, ēd kūkas un ir tik mīļi kā ģimenes svētkos.
Ak, es varētu stāstīt vēl un vēl un teikt paldies vēl un vēl. Paldies Artai un Elīnai, paldies, Ginta Filia Solis, paldies abām Santām un Aijai, paldies Lāsmai, paldies…paldies…paldies… Paldies Varim Vētram un Putnu balles solistēm Līvai un Kristiānai.
Paldies Egijai un sai brīnišķīgajai vietai Vecrīgā – “Trīs masas”. Te tiešām ir tik intīmi, tik mākslinieciski un skaisti.
Un paldies manai ģimenei – vīram, dēlam, mammai, Sandijai, Annijai un Fabio.
Paldies Dievam, ka varu šo visu savā dzīvē piedzīvot.
Sirsnībā un pateicībā,
Inese
Grāmata pieejama ŠEIT
You May Also Like
