Par Kristīni un Mīlestību

Mīļie, labrīt

esmu pamodusies ar tik daudz pārdomām, ar tik milzīgu gandarījumu un pateicību. Jā arī ar darvas karotēm medus mucā, bet arī to mācos transformēt gaismā.

♥️ Šāds notikums ir ļoti izgaismojošs. Tas mums katram parāda kā rīkojamies milzu stresa situācijās.
Bija cilvēki, kas uzreiz teica “Jā” un cēlās darīt. Milzīgs un sirsnīgs paldies šiem cilvēkiem, jo ar savu celšanos viņi parauj līdzi citus, kas ir uz šaubu robežas un vieni neceltos.

♥️ Un tad bija cilvēki, kas veidoja atbalsta komandu – brauca līdzi, piedalījās, bija klāt. Un šis atkal ir ļoti, ļoti, ļoti liels spēks un ārkārtīgi vajadzīgs posms, lai viss notiktu. Jo dažreiz tiem, kas priekšplānā dara, spēka nemaz nav, vai arī viņi nezina, ko darīt. Tad tas blakus atbalsts un pleca sajūta ir dikti svarīgs. Liels paldies par to.

♥️ Bija cilvēki, kas nevarēja fiziski iesaistīties un klātienē būt klāt, bet viņi izteica savu gaišo attieksmi soc tīklos un tas tomēr bija būt klāt. Labi vārdi, nošērota informācija, atbalsta vēstules….milzu kampaņa ar sabiedrības domu un attieksmi. Mīļš, mīļš, mīļš paldies.

♥️ Un tad bija tādi, kas sabijās. Kas šai reizē nenoticēja. Kas bija skeptiski un pat gribēja pavilkt atpakaļ. Bet šo dažu dienu laikā kopā ar notikumu attīstību, mainījās paši un beigās itin droši šēroja uzvaras info. Par šo atkal ir liels prieks. Tā ir transformācija dažu dienu laikā. Un nākamā reizē šie cilvēki būs daudz spēcīgāki un gatavāki.

♥️ Un tad bija tie, kas ārēji nebija redzami. Kas klusēja. Kas baidās sasmērēties. Kas baidās izteikt viedokli. Kas domā par savu tēlu. Īsti jau nevar zināt, kādēļ. Katram savs iemesls. Un varam tikai cerēt, ka arī viņi iesaistījās savu spēju robežās. Ka viņi darīja to neredzami. Pa kluso. Bet darīja.

♥️ Ak, un vēl bija tādi, kas dīvānā sēžot gribēja pamācīt kā jādara tos, kuri dara. Ka NEvajag darīt. Vai KĀ vajag darīt. Šitie bišķi (jeb daudz) atņem spēku. Man arī tādi trāpījās. Tā ir tā darvas pika. Bet nu…. uz šiem var trenēties kā izturēties gaiši, stingri un pašapzinīgi.

Šī daļa priekš manis vēl arvien ir visgrūtākā. Zinu, ka klūpu uz vienu un to pašu – uz augstprātīgiem cilvēkiem, kas pamācošā tonī grib mani diriģēt, paši neko nedarot. Bet nu…šī ir mana mācība. Un mana izvēle – uzķerties vai nē. Kad esmu tik nogurisi kā šai pēdējā nedēļā, tas mani aizķer.

Zinu, ka citus aizķer vienaldzība. Tā ir viņu darvas karote.

Mani tie mazāk. Es apzinos, ka tā sabiedrības daļa vienkārši vēl nav modusies.

♥️ Bet kopumā mēs piedzīvojām brīnumu. Varoņdarbu un brīnumu.

Ticu, kas tas mūs saliedēs kā tautu. Dos pašapziņu un spēku.

No pirmdienas es atgriezīšos LIVE vidē un mums būs pašapziņas nodarbība. Mums tagad būs daudz skaistu svaigu piemēru par ko parunāt.

Un vēl – visi tie, mīļie, kas šai grupa esat iestājušies dēļ Kristīnes Misānes glābšanas, gribu teikt, ka parasti šeit ir sarunas pašiem par sevi, lai mēs augtu, lai mācītos, lai palīdzētu paši sev kļūt kādā jomā stiprākiem un jaudīgākiem.

Tāda ļoti aktīva iesaistīšanās sabiedrības procesos notika pirmo reizi un es ceru, ka tuvākā laikā nebūs nekas tik ārkārtējs un ārprātīgs, lai mēs celtos atkal. Tā kā – lūdzu neviļaties, cik šeit ikdienā ir mierīgi un mīļi. Revolūcijas te nav. Un ja jums te ir pa maigu, tad droši slēdzaties ārā, un neviens par to neapvainosies.

Šīs grupas specifika ir savstarpēji sarunāties celoši un iedvesmojoši, ar cieņu un mīlestību pret sevi un citiem.

♥️ Mīlu jūs.

Gribēju to jums pateikt vēlreiz.

Esmu ļoti, ļoti, ļoti pateicīga mūsu 100 apņemšanas dienu grupai. Pateicīga jums visiem un katram atsevišķi!

Inese

Bildītē, tai brīdī kad kopā ar Alla Bečere un Toms Prisjolkovs svinējām piedzīvoto brīnumu, saule burtiski izspraucās caur kokiem, lai piedalītos un izgaismotu šo mirkli dievišķā gaismā. Bildē nevar to skaistumu parādīt, bet bija tik….pārpasaulīga sajūta un skaistums. Mīlestība un Pateicība.