Kad bērniņš nepiesakās
Ir kāda tēma, par kuru esmu apņēmusies runāt un par kuru esmu solījusi Dievam, ka palīdzēšu un dalīšos ar savu pierdzi. Tā ir “Kad stārķis kavējas” jeb kāda iemesla dēļ nepiesakās bērni.
Man pašai bērnus ir gribējies, cik vien sevi spēju atcerēties. Un tad nāca laiks, kad uzzināju – man tie var arī nebūt.
Bija divas iespējas – samierināties (šo vārdu kopš tiem laikiem neciešu, jo šai sakarā to esmu dzirdējusi tik bieži, ka ja kaut vienā būtu ieklausījusies, man bērnu nebūtu) vai arī kaut ko darīt lietas labad.
Man šī “darīšana” izvērtās daudzu gadu garumā.
Jau uzreiz sapratu, ka ir jādara trīs virzienos – medicīniski, mentāli un garīgi.
Medicīna ticu ļoti, bet apzinos, ka tai ir savas robežas un zinātne pilīgi noteikti vēl nav atklājusi visu, ko tā varbūt spēs pēc gadiem.
Bija tālo 1980to gadu beigas. Tad 90tie. Tad 2000ie. Tad 2010…
Pietiekami garš laiks, lai uzkrātu pieredzi, sastimatizētu un saliktu pa plauktiņiem, ko tālāk nodot.
Ja man jāsaka, kas tieši nostrādāja? Nevaru pateikt. Viss kopums.
Bija vajadzīga gan zemapziņas pārprogrammēšana, gan domāšanas maiņa, gan labi ārsti, gan hormonu terapijas, gan pat neliela operācija..
Viss, ko tagad jums stāstu laimes terapijā, ir radies šai manā pieredzes ceļā.
23.februāris man mūžam būs īpašs. 22. un 23.februārī ir dzimuši mani pirmdzimtie dvīnīši. Katrs savā datumā ar piecu stundu starpību. Viņi uzgāja Debesīs un mēs pēc tam kopā uzrakstījām grāmatu “Mammīt, kāpēc tā?”.
Kaspars piedzima nākamā gada janvārī un tagad lasām to kopā ar Kasparu un laiku pa laikam pieminām brāļus, kas piedalās mūsu dzīvē ik dienas.
23.februārī uztaisīsim tiešraidi “Kad stārķis kavējas”, kurā dalīšos ar pieredzi, atziņām, kontaktiem, praksēm, kas man pašai palīdzēja.
Pieteikties ŠEIT
Ar anketiņu: https://ej.uz/nxdh
Bildīte
Tā laime, ka esam viens otru atraduši un satikušies