Grozs

Ineses raksti

Personīgais līmenis 2.daļa

Šai rakstā parunāsim par personīgo līmeni.

Šis ir stāsts par to, cik sevī ieguldām, cik sevi attīstām un cik esam katrs sevī izstrādājuši blokus, kas bērnībā vai pusaudžu gados uzkrāti.

Vai ir tādi cilvēki, kam nekas nav jāizstrādā?

Varbūt ir, bet es tādus neesmu satikusi.

Tas būtu tas pats, kā jautāt – vai ir cilvēki, kuriem nekas nav jāmācās. Vai ir tādi, kuriem nav jāattīstās. Nu varūt ir, bet es tādus nezinu.

.

Te gribu paskaidrot, ka izstrādāt nenozīmē noklausīties kursus, podkāstus, intervijas vai lekcijas. “Izstrādāt” nozīmē DARĪT un sasniegt rezultātu vai izmaiņas.

.

Tātad pesonīgais līmenis ir tas, ko visu mēs spējam izdarīt ar sevi. Cik iemācīties, cik atpazīt klupšanas akmeņus un apiet vai izkausēt tos.

Tādēļ ir tāda studija kā manējā un tādēļ ir manas grāmatas un mūsu grupas, bet tieši tāpat tādēļ ir kouči, psihologi, dažādi terapeiti, grupu vadītāji, pavadoņi, lektori, palīgi….utt.

Galvenais atrast savējo, kas tieši tai laikā var palīdzēt. Vai arī – darīt pašam.

Man ilgu laiku bija otrais variants. Es kaut kā sevi izstrādāju reizē ar savu auditoriju, jo kā gan vēl tu vislabāk vari saprast vielu, ja ne to izskaidrojot citiem.

Šobrīd man ir jauns periods, kad meklēju skolotājus, lektorus, palīgus. Man ir vokālā skolotāja – balsij un ķermenim. Man ir tantras skolotāja – sajūtām. Un no otrdienas man sākas kouča sesijas – par ko esmu pārlaimīga. Paldies, Elīna Borhersa, ka esi gatava ar mani kopā darboties.

Un tas nav stāsts par to, ka kaut kas nav kārtībā. Tas ir stāsts, ka gribu tikt nākamā pakāpē, kur ir jaunas prasības (piemēram, sakārtots un stiprs ķermenis. Kādam citam tas būs kas cits – piemēram, gribasspēks vai vairāk mīlestības, atrisināti attiecību līkloči vai jauna profesionāla prasme).

.

Piemēram, šobrīd manā redzeslaukā ir tētis. Gribu sakārtot savu attieksmi tā, ka līdz sirds dziļumam lepojos par viņu it visā.

Un te man ir daudz darbiņu priekšā. Pirmkārt – nonākt līdz pašai savai attieksmei un attiecībām ar tēti.

Nav noslēpums, ka mēs citus cilvēkus redzam ne savām acīm. Kamēr esam bērni, ļoti daudz redzam mammas acīm.

Kad esam pusaudži, tad vienaudžu acīm.

Kad iemīlamies tad sava partnera acīm.

Un tādēļ mans šī brīža uzdevums ir nonākt pie SAVAS attieksmes un savām attiecībām ar tēti.

Nevis uztvert viņu kā mana mamma. Viņai viņš nebija tētis. Viņa uz viņu skatījās kā uz dzīves partneri un attiecīgi arī mums nodeva šo savu skatījumu. Piedevām, tur var iezagties kāda salīdzināšana ar citiem vīriešiem, kur pretim – tētis man ir viens. Ar nevienu viņu nevaru salīdzināt, jo vienkārši citu nav.

Vīri var būt vairāki, draugi arī, romantisko attiecību var būt daudz. Vīriešu vispār ir daudz. Bet tētis ir viens. Viņu nevar salīdzināt ar citiem tētiem, jo man nav citu tētu.

Šī atklāsme man ir nesena un ar to tagad padarbošos.

Šodien izdarīšu vairākas lietas – uzrakstīšu kādas 5 vērtības, kas manā tetī ir izcilas un ar kurām lepojos un kurās gribu turpināties.

Nu un bonusā vēl kādas 20-30 brīnišķīgas lietas par tēti.

.

Varbūt Tev ir svarīgi to izdarīt par mammu.

Un tad….iesim tālāk.

Pagaidām izdari šo…. Turpinājums sekos nākamā rakstā.

💜

Bildītēs

Mēs kopā ar tēti.

Var gadīties, ka rodas jautājums par bildi pludmalē. Kur un kāpēc skrienam.

Mana tēta ģimenē jau iepriekšējās paaudzēs bija “svēta lieta” rīkot skriešanas sacensības. Novilkt startu un finišu, sadalīties pa pāriem un kurš pirmais.

Es skrēju, cik es sevi atceros. Mamma ar māsu pārī, es ar tēti. Līdz sāku trenēties vieglatlētikā.

Mani vecāki abi bija sprinteri.

Atbildēt