Atļaut paņemt sevi aiz rokas

Es nezināju, cik tas būs jaudīgi. Dalībnieces pagaidām jums to izstāstīt nevar, jo esam tikai pašā sākumā, bet es jau redzu. Es zinu, kas notiek.

Vakar ar četrām (no septiņām) mums bija pirmā tikšanās. Ar kādu klātienē ar kādām video zvanā. Un viss beidzās vai nu ar raudāšanu, vai ar histēriskiem smiekliem, vai ar pārsteigumu “šo gan es negaidīju”. Ar uzdevumiem turpmākam laikam un ar apņemšanos, ka “es to varu, jo jau sen esmu gribējusi izkustināt esošo situāciju”.

Viena dalībniece tik interesanti noteica – ka es domāju, ka mēs te runāsim par dzīves jēgu, misiju vai kādiem globāliem jautājumiem.

Jā, mīļie, kaut kad mēs runāsim arī par to. Bet sākumā ir jāizdara lietas, kuras ir iestigušas gadiem. Ir “jānodzēš ugunsgrēks”. Ir jānovelk bruņas vai dažkārt jātiek ārā no betona, ko uzbūvējušas Ego programmas.

Ar divām dalībniecēm nonācām pie terminiem “kapiņi”. Ka tā nav dzīve šobrīd – tas ir kā būt iespundētam kapličā.

Kuram vēl ir tāda sajūta?

Es nezināju, cik tas būs jaudīgi. Un arī diezgan ietilpīgi priekš manis. Katru laivu airējam divatā. Tātad es šobrīd airēju septiņās laivās.

Šī ir mūsu vienošānās.

Simboliski – katra dalībniece airē savu dzīves laivu, bet ja esi iepinusies zālēs, uzbraukusi uz sēkļa, vai iestigusi dūksnājā, es varu iekāpt Tavā laivā un palīdzēt izairē. Mēs abas. Reizē, reizē. Es ielikšu visu savu enerģiju un Tu savu.

Bet…es jutīšu, ja airēju viena. Tādēļ ir tik svarīgi, ka ieskatāmies viena otrai acīs un abas saprotam, ka tā ir Tava laiva un mērķi ir Tavi. Es Tev palīdzu izkļūt no šī sastrēguma.

Tagad vēl uzņemšu divas dalībnieces. Ja gribat pieteikties, rakstiet man uz epastu ineseprisjolkova@gmail.com ar atzīmi “Mentora programma 500”.

Tikai divas dalībnieces, katru pa 500eur uz trim mēnešiem.

Pēc tam maksās dārgāk.

Nākamās divas būs pa 750eur.

Kādēļ tā? Tādēļ, ka es apzinos to vērtību, ko izdarām. Tādēļ, ka sākumā man vajadzēja apjaust, cik spēju dot un vai dalībnieces atsauksies.

Un izrādās – ļoti. Tātad rezultāts būs. Ir tikai pirmā diena, bet man jau skurdiņas skrien pār ķermeni, no šīs domas vien, cik vērtīgs periods katrai mums sācies.

Atceros, kad es netiku pie savas dzīves lielajiem mērķiem, man galvenais bija atrast kādu, kurš uz kādu brīdi redz, ko vēl varu izdarīt. Gāju pāri oglēm, stikliem, peldēju ziemā jūrā, dzēru prakšalanu – lai tīrītu prātu un enerģētiku. Darīju medicīniskas manipulācijas, lai savestu kārtībā veselību. Es darīju visu. Būtu bijusi laimīga, ja kāds mani šai ceļā būtu pavadījis vai kādā periodā “airējis ar mani” kopā.

Es aizairēju pati, bet tas man prasīja daudz vairāk gadus, nekā tad, ja būtu bijusi kāda palīdzība no cilvēkiem, kas katru konkrēto mērķi jau sasnieguši. Šo saprotu tikai tagad. Tagad es ņemtu mentoru vai pavadoni un būtu laimīga, ka viņš ieguldās manī. Es piedalītos šādā programmā. Jau tagad piedalos.