Mīlu viņu līdz Debesīm un atpakaļ

Es apbrīnoju savu vīru. Nu tā, ka no sirds.
Viņš būvē Gaismas centru.
Templi.
Pats būvē savām rokām un dara to tā, it kā celtniecība būtu viņa dzīves aicinājums.
Tā nav.
Tā it nemaz nav. Viņš man no rīta saka “cik ļoti gribētos izdomāt, ka tagad jābrauc uz veikalu vai jebko citu, ka tikai nebūtu jāstaipa bloki, bet…iešu un darīšu ar prieku”.
Tieši tāpat ir ar viņa ēdiena gatavošanu. Mēs visi esam pieraduši, ka Toms gatavo un dara tik garšīgi, ka pieredzējušas saimnieces prasa receptes, bet….. nu it nemaz nav tā, ka viņam ēst gatavošana būtu aicinājums.
Vēl vairāk – viņam pilnīgi noteikti nav aicinājums būt “uz skatuves”, ka es viņu filmēju vai arī, kad saku – mēs varētu uztaisīt pasākumu kurā cilvēki brauktu tieši pie Tevis.
Un viņš dara. Ar prieku un mīlestību.
Un viņam sanāk.
Mīlu viņu līdz Debesīm un atpakaļ.
Tieši tādu.
Ar milzīgu mīlestības pilnu sirdi un spēju dot drošību, ka uz viņu vienmēr varu paļauties.