Par izvēlēm

Wow, šodien piedzīvoju vēl vienu atklāsmi.

Par bailēm, kuras nav mūsu.

Piemēram, reiz mēs visi piedzīvojām kā var sākt baidīties no vīrusa, vai no tā, ka nāks virsū karš. Un ta pat laikā, ja šo informāciju neklausies, tad….šo baiļu nav.

Protams, vienmēr paliek jautājums – “bija taču visi brīdinājumi”, “iepriekš visi par to runāja”.

Par karu es pat esmu domājusi, ka arī taču pagājušā gadsimtā cilvēki pirms kara – taisīja biznesus, priecājās, precējās, dzīvoja laimīgi un….pēc tam piedzīvoja kara šausmas un visu, kas ar to apaug.

.

Šai reizē es pieķēru sevi, ka man ir bailīgi uzņemties lielas saistības ar naudu. Vārdu sakot kredītu.

Ka esmu tai pārliecībā, ka “Ja tev ir nauda – dari. Ja nav – nav pienācis laiks un spēks”.

Man patīk, ka varu izdarīt tik, cik spēju sevi mobilizēt vai novirzīt savu spēku jaunām idejām, jauniem projektiem – kas varētu ienest papildus ienākumus, vai varbūt kaut ko citu iepauzēt, lai izdaru kādu finanšu ietilpīgu projektu (neaizbraukt ceļojumos vai nenopirkt otru mašīnu, kas jau riktīgi prasās, bet tā vietā būvēt Jauno centru).

Bet….man šim ir robežas.

Un….lai piepildītu visu sapni, ko pagājšgad Gaismas ģimenē izsapņojām, mums ar Tomu pietrūkst resursu.

.

Lūk…un tad no visām pusēm man nāk tās ziņas, ka “tur, kur nauda, tur draudzība beidzas”, “ar draugiem biznesu netaisa”, “ja gribi pazaudēt labus cilvēkus, uzsāc kopīgu darbošanos (ar iesaistītu lielu naudu)” utt.

.

Un tad nu domāju – ka īstenībā mani neviens nekad nav piešmaucis ar naudu, nav bijušas nekādas partnerības, kur būtu jātiesājas, vai sanāktu kaut kādi zaudējumi.

Pat sķiršanos mēs ar Andri (manu iepriekšējo vīru) izgājām finansiāli tik viegli, ka kapeiku kapeikā visu sadalījām, šai ziņā bez neviena rūgtumiņa.

Izrādās, ka mana šī neomolība vai varbūt bailes ir no apkārtējo runām un pieredzēm.

.

Tad nu jautājums un izvēle – vai uz šo skatīties kā uz zīmi un nedarīt.

Vai arī – skatīties kā uz zīmi, daudz vairāk pievērst uzmanību sarunām un dokumentācijai un darīt droši, gaismīgi un ar mīlestību, paļaujoties uz Dieva vadību.

.

Mīļie, nu man liekas, ka mēs mēģināsim darīt kopā Gaismā un Mīlestībā.

Un ja klupsim, tad…..sasitīsimies un celsimies augšā jau ar jaunu pieredzi.

Bet…ja nu izdodas un nepaklūpam. Ja nu viss būs labi.

.

Kad iepazinos ar Tomu, man bija ļoti bail, ka viņš mani krāps. Es par sevi zināju, ka esmu uzticīga (līdz kapa malai un vēl tālāk), bet par viņu es nezināju neko. Man likās, ka viņš mani samals putekļos ar savu attieksmi un plašo sirdi pret meitenēm un ar patiku uzturēties kaifīgā vidē (kaffe, krodziņi, klubi).

Tai pat laikā – ja es toreiz būtu nobijusies, man nebūtu manas dzīves vislaimīgāko 16 gadu. Nu jau rit 17tais.

Arī tas bija un ir stāsts par partneribu, par uzticēšanos, par ļaušanos un klausīšanu sirds balsij.

.

Mīļoju jūs visus un novēlu izdarīt pareizās izvēles.

Atceries – mēs izvēlamies vienmēr.

Gan tad, kad darām – tad izvēlamies darīt.

Gan tad, kad nedarām – tad izvēlamies nedarīt.

Abos gadījumos – cieni un mīli sevi par savu izvēli.

#adbdfoto