Par “Saulcerīti stikla kalnā”
Izstāstīšu jums kaut ko par lepnību un to, cik viltīgi nemanāma tā mēdz būt.
Pirmo reizi manā pieredzē man ir piedāvājums, par kuru tik ļoti esmu pārņemta, ka esmu gatava piezvanīt vai aizrakstīt cilvēkiem konkrēti un viņus uz to uzaicināt.
Arī agrāk man bija tēmas, par kurām burtiski degu. Atceros, kad atklāju likumsakarības par čakrām, man tiešām bija tā, ka gandrīz vai uz ielas bija jāiet klāt cilvēkiem un to jāstāta.
Bet…toreiz es nevienu neaicināju uz nodarbību un tam nebija nekāda sakara ar aicināšanu iegādāties jeb PĀR-došanu.
.
Izrādās – ka esmu spējīga skaisti un dažādi rakstīt rakstus. Esmu pat gatava pielikt linkus un raksta beigās paaicināt piedalīties konkrētā nodarbībā, bet….manās acīs tomēr galvenais ir bijis vērtīgais saturs un atziņas, un tikai tad tas aicinājums pievienoties uz grupu.
Un secināju, ka tā taču ir lepnība.
Plus…tur vairs nestrādā GARĪGUMS=GODĪGUMS.
Izrādās, ka esmu kā “Saulcerīte stikla kalnā”, kur vienkārši skasti guļu.
.
Wow – tas, ko es vienmēr Pašapziņas un naudas grupās runāju, ko tagad stāstu Naudas trepītē – ka mēs uzvedamies kā “Saulcerītes stikla kalnā”, kur nez kādam ir jāmēģina līdz mums uzkļūt vai atkļūt.
Mēs esam lieliski speciālisti vai profesionāles, radām brīnišķīgu pakalpojumu vai preci, darinām mākslu vai esam amatniecības meistares…. un nevienam to nepiedāvājam.
Jo….”nav pieklājīgi izrādīt, ka es gribētu, lai arī no manis šo manu darinājumu nopērk”.
Mēs..melojam pašas sev.
Gribam, lai mūs ievēro, bet tēlojam, ka tas nav svarīgi, un neko nedarām.
Uhhh.
Lepnība.
Varētu domāt, ka kautrība vai pieklājība, bet īstenībā lepnība, kas skaisti maskējas.
.
Pirmo reizi pa 15 gadiem es pēkšņi iedomājos kādam uzrakstīt.
Nu…varbūt pa visu šo laiku kādām padsmit dalībniecēm, bet….jūtos tik fantastiski, it kā būtu iemācījusies ko jaunu. Un…izkausējusi kādu daļu lepnības.
Īstenībā milzīgs paldies Irita Rozentale. Daudz laimes Tev dzimšanas dienā, Irita. 
Pateicoties Tev, un atceroties Tavu stāstu hotel Islande mūsu kopānākšanas pasākumā par to, kā izsūtīji uzaicinājumus uz rokrakstu analīzēm – tieši šo atceroties, es kaut kā tik dabiski un mīļi varu tagad aizrakstīt savai auditorijai.
.
Un kur es biju līdz šim?
Saulcerīte?
.
Un pēkšņi man šī sarakste liekas tik skaista. Ka man vairs nav lepnības (ka neiešu jau uzbāzties) – ka rakstu no sirds un ar mīļumu, ka tas ir fantastisks piedāvājums.
Man no sirds tas liekas, kas vienreizējs un ļoti vērtīgs.
.
Mīļie, un patiešām katru rītu mostos ar domu, ka ir noticis kas brīnišķīgs – mums ir grupa, kurā dalībnieces nākot iekšā raksta “ Sveiciens! Priecājos pievienoties!
Sajūta kā pirms kāda skaista, ilgi gaidīta ceļojuma!”.
.
Tiešām tā ir – ceļojums GADA GARUMĀ ar brīnišķīgām citām dāmām, kas esam uz viena viļņa.
Un jā – man taču ir doma jūs visas uzvest pa to naudas trepīti augšup. Nu, protams, tās, kuras gribēs.
Jo es noteikti uzkāpšu.
Gan uz šiem pakāpieniem, gan nākamiem.
Vai ejam?
Ejam.
.
Ja vajag dalīto maksājumu, dodiet ziņu, rakstot uz ineseprisjolkova@gmail.com vai ineses.vebinari@gmail.com Saskaldīsim summu uz pusēm.
Vai ar anketiņu: https://ej.uz/nxdh
You May Also Like
