Grozs

PAŠAPZIŅA

Uzdrošināties izplest spārnus un lidot

Atceros kā man, Jelgavā dzīvojot, bija sapnis reiz dzīvot pie jūras. Toreiz domāju, ka “visi grib dzīvot pie jūras” – nu un. Tu piedzimi Jelgavā.
Un tad, kad pa vidu vēl 3 gadus Rīgā, bet beidzot sāku dzīvot Dubultos pirmajā līnijā pie jūras, es kādus pirmos trīs četrus gadus katru dienu klausījos jūras šalkoņā un nespēju noticēt, ka man ir iespēja būt starp tiem, kas dzīvo pie pašas jūras.
.
Pēc tam es sapņoju par attiecībā – roku rokā sirds ar sirdi pilnīgā saderībā. Kad satiku Tomu, nespēju noticēt, ka tā vispār var notikt. Man tiešām likās, ka pāries. Vai izjuks, vai izdarīšu kādu kļūdu un nesanāks. Jau 17to gadu pateicībā šo baudu. Bagātība un laime.
.
Uhhh…un par bērniem. 28gadus sapņot, ilgoties, ticēt, noturēt fokusu (lai vai ko kāds saka) un sagaidīt Kasparu.
.
Vai uzcelt māju, ja sākuma kapitāls ir 2 tkst latu.
.
Mīļie, rīt Jauno laiku PAŠ-APZIŅAS grupā runāsim par to, kā izplest spārnus. Kā ļaut sev sapņot lielus sapņu, kā neielikt sevi ierobežojuma būrītī.
.
Nesen ar Lienīti runājām, ka ir divas pieejas dzīvei – viens veids ir izpētīt visus apstākļus, kārtību, likumus, ierobežojumus, pamatojumus – un tad uz šīs bāzes izveidot to, ko vēlies radīt.
Un ir cits veids – izsapņot bez jebkādiem rāmjiem un pēc tam sakārtot visu tā, lai ir “dokumenti porjadke” visplašākā šo vārdu nozīmē.
Var gan tā, gan tā. Tev jāzina, kā Tev ir labāk.
.
Es pusi dzīves (līdz kādiem 36gadiem) dzīvoju kā pirmajā variantā. Man bija tāds vīrs. Viņam viss bija grāmatvediski salikts pa mapītēm un dzīvokli varēja pirkt tikai tad, ja banka deva kredītu un pēc tam to no algas 30 gadus maksāt. Viņam tā bija labi. Tāds domāšanas tips.
Mēs izšķīrāmies. Ne tādēļ.
Bet pēc tam es uzzināju, ka var izplest spārnus. Man ir citāds gars.
Pēc mēneša, kad dzīvoju viena, jau īstenoju tam laikam un sev lielu kāpumu – aizgāju no algota darba, iemācījos no 120latiem pelnīt 3000. Braucu ar lielu bmw un brīnījos, ka tas notiek ar mani. Man pēkšņi bija sajūta, ka drīkst.
Mana draudzene, ar kuru iepazināmies tai laikā, domāja, ka es vienmēr esmu bijusi tāda.
Bet nē.
Es zinu kā ir sēdēt mazā iedomātā laukumiņā. Mūsu mammas un māsu ģimenē to sakām “sēž uz pufaiciņas”. Tas ir no manas bērnības, jo mana vecāmamma varēja mani kā mazu bērniņu atstāt lauka majā uz pufaiciņas un es nekur nepazudu. Gan jau man bija kādas smildziņas vai akmentiņi, un es tur knibinājos un pacietīgi gaidīju. Viņa nokaplēja lauku, bet es tikmēr tur biju. Uz pufaiciņas.
.
Mīļie, rīt mums fantastiska tiešraide Jauno laiku PAŠ-APZIŅAs grupā tieši par to kā nebaidīties sapņot lielus sapņus.
Katram priekš sevis lielus.
Nav jāsalīdzinās.
Bet nav arī jāsēž iedomātā būrītī.
Vienkārši parunāsim, lai paplašinās apziņa.
.
Šis ir piecu vērtīgu tiešraižu cikls. Ja piesakies tagad – četri ieraksti ir pieejami un noslēguma tiešraide rīt.


Vai ar anketiņu: https://ej.uz/nxdh
Bildītē
mēs ar Tomu tikko iepazinušies.
Tas ir tai laikā, par kuru rakstā stāstu.
Paldies, Tom, ka ļauj man izplest spārnus. Viss, ko tagad daru, ir dēļ drošības un mīlestības, ko man dod.❤️🩷🧡

Atbildēt