VIEGLI

Es savā dzīvē ļoti daudz sevi lauzu – nu kaut kā bija kaut kādi mistiski standarti vai sabiedrības vērtības un lomas, ko vajadzēja pildīt, nemaz i nejautājot, vai tā jūties laimīgi.

Līdz 40gadiem es nejautāju.

Nu varbūt līdz 35.

Vienkārši gāju pa iemītām sliedēm. Tas nekas, ka darbs nepatika, sarūgtināja, radīja stresu vai tur katru dienu saņēmu rajienu, – nekas, saņēmos un gāju atkal.

Tas nekas, ka priekšnieki cits citu pārspēja ar savu augstprātību – nekas, saņēmos un gāju.

.

Biju klausījusies no mammas, kā viņas pieredzē rūpnīcas direktors bļāva izvalbītām acīm, ja viņa nokavēja 5min darbu, jo bija jāpaspēj aizvest bērnu pāri visai pilsētai uz bērnu dārzu.

.

Kaut kā bija izveidojies priekštats, ka darbā ir jābūt grūti.

Pat varbūt, ka dzīvē vispār ir jābūt grūti.

.

Un tad…40 gados es satiku Tomu. Jau pirms viņa man bija radusies doma, ka gribu dzīvot viegli. Bija pilnīgi skaidrs, ka gribu to vieglo, skaisto, tīro iemīlēšanās sajūtu, kas dzīvi dara mirdzoši skaistu.

Tā radās mana laimes terapija, par ko rakstu grāmatās un stāstu nodarbībās.

Par to – kā dzīvot laimīgi un viegli.

Kad ir mīlestība, tad ir daudz, daudz vieglāk.

.

Pēc tam izrādījās, ka tieši tad, kad dari viegli, tad viss iet no rokas un sakārtojas jomu pa jomai ar svētību.

Galvenais jautājums – kā darītu Mīlestība.