Vieglāk būt patiesai

Man liekas, ka jāuzraksta kāds garāks raksts. Uzrakstīšu par GARĪGUMS=GODĪGUMS un manām pārdomām šai sakarā.

Pēdējā laikā savā izaugsmē šis man ir vissvarīgākais.

Un ja pieķeru sevi, ka esmu sākusi sev melot – atvainojos un mainos.

.

Jo niansētāk sev pievēršos, jo biežāk atvainojos un mainos. Pēdējā laikā tas ir bieži. Sācies mans ravēšanas laiks. Tīrīšanās, attīrīšanās, restartēšanās laiks.

.

Uzskatu, ka šis ir mans trumpis.

Mans talants un Dieva dāvana, ka varu tik atklāti bez bailēm un bez minstināšanās godīgi stāstīt par savām sajūtām, pieredzi, notikumiem, kļūdām, izvēlēm, izaugsmi. Tieši tādēļ lasītāji mīl un pērk manas grāmatas, tieši tādēļ studijai jau ir pilni 15gadi. Dēļ godīguma.

.

Man ļoti daudzi ir teikuši – “nu kādēļ tu visu stāsti”. “Cilvēkiem var nepatikt”. “Viņi no tevis atsekosies, nenāks, nepirks, nepiedalīsisies”. “Aprunās, noskaudīs, kritizēs”.

Un tik un tā – man tas liekas godīgi un labi.

Daudz trakāk būtu, ja es sataisītu tik skaistu bildi, ka gribētos būt kopā ar bildi un sekot bildei.

Tādēļ – nē. Es esmu par godīgumu un tiem, kas nāks tieši tādēļ, ka esam uz viena viļņa.

Un savukārt, ka nav jābūt kopā ar tiem, ar kuriem nesaskan.

.

Bet kā var zināt – vai saskan, vai nē, ja tēlo un staigā ar maskām?

.

Pirms kāda laika kāds mūsu ģimenei tuvs cilvēks man teica “es nekad nevienam neizrādītu, ka man kas sāp. Ja man sāpētu galva, neviens par to neuzzinātu”.

Cits man mīļš cilvēks teica “ja es stāstītu to, ko domāju, es jau sen būtu arestēta “. (saprotu, ka joks, tomēr….katrā jokā ir kāda daļa sāls).

.

Es domāju par sevi, ka man būt īstai ir vieglāk, nekā tēlot.

Un nav jau tā, ka es kādā brīdī negribu “iztaisīties” par smalkāku, gudrāku vai labāku. Ir jau ir. Tikai secinu, ka es tik ātri no tā pēdējā laikā nogurstu, ka pienākuši laiki (kādi padsmit gadi jau), ka vieglāk būt patiesai.

Bez maskām.

.

Kā ir jums?