Rīt mēs darīsim fantastisku darbu

Ir lielas bailes un mazas bailes.

Mazās ir ļoti veselīgas, jo dara mūs modrus. Esam uzmanīgi un klātesoši tai skaitā pateicoties bailēm.

Bet tad ir tādas bailes, kas kļūst stiprākas par mums. Tās aug un piepilda visu ķermeni. Pat izaug lielākas par ķermeni.

Paralizē mūs, sastindzina. Padara nevarīgus. Nespējam īstenot sapņus un sasniegt mērķus. Dažkārt nonākam līdz tam, ka vairs pat nesapņojam un mērķus nonoformulējam.

Jo…bailes ir paralizējušas dzīvi.

Vēl ir tā, ka mēs to pat nepamanām, jo esam pie tā pieraduši.

Tas ir jau tik ilgi, ka tā ir “dzīves norma”.

Rīt mēs darīsim fantastisku darbu – sapņosim un noformulēsim visu to, ko gribēu piedzīvot un sašķirosim bailes – tajās, kas mums var palīdzēt, un tajās, no kurām būtu jāatbrīvojas.

Pašapziņa ar drošību iet roku rokā.

Ja ir laba pašapziņa, tad jūtamies drošībā. Tā ir mūsu komforta zona. Būt drošībā un ar labu pašapziņu.

Savukārt tur, kur sākas bailes (tās lielās bailes), tur pašapziņa sarūk maza mazītiņa.

Rīt došu prakses un kopā izstrādāsim

Bailes

Vainas apziņu

Un kaunu.

Šie trīs ir kā rokasbremze mūsu pašapziņai un drošībai.

Nē, nevajag pārgalvību. Bet vajag atbildību.

Un te mēs nonākam pie vēl viena termina un iedalījuma – “pieaugušo attieksmes”. Iepretim “bērna attieksmei” vai “vecāka attieksmei”.

Otrā nodarbībā runāsim par naudu, un tur ļoti traucē, ja naudas pelnīšanā esam bērna – vecāku pozīcijā.

Un vienalga vai esam priekšnieki un kā mammas vai tēti darbiniekiem. Vai tieši otrādi – esam saviem kolēģiem vai priekšniekiem kā bērni.

Kā atpazīt?

Nu tad, kad apvainojos. Kad gaidu, kad kāds mani glābs. Kad meklēju, kurš ir vainīgs (atbildīgs) pie tā, kas noticis.

Kad nerisinu, bet peros apstākļos.

Rīt un nākampiektdien par šo visu runāsim.

Un trešajā piektdienā pa veselību, jo arī tur ir vajadzīga atbildība, lai apzināmies, ka tā kā mūs ir, tā ir mūsu izvēle.

Uhh, kaut kā nežēlīgi skan. Bet nu…pieaugušo valodā, bet jebkāda utji-putji.

Ļoti daudz sakārtosim, nāc!