Nauda ir tikai pieaugušajam

Iedošu kādus piemērus kā no bērna attieksmes pārgāju uz pieaugušo.

Lielās lietās.
Man nepieteicās bērni. Es vienkārši nevarēju palikt stāvoklī. Un es varēju…dusmoties, raudāt, salikt rokas klēpī un gaidīt, paļauties vai nodoties lūgšanām un cerēt, ka tas kaut kā atrisināsies.
Lūk – tā visa ir BĒRNA attieksme.
Jā – arī tad, ja nododies lūgšanām un pats neko nedari, ceri uz brīnumu.
Atceries – lūgšana ir lai Dievs dod svētību tam, ko dari.

Vai mazākā un tomēr lielā notikumā.
Bija 2010.gads. Valstī ekonomiskā krīze. Mēs ar Tomu pirms gada apprecējušies un izveidojuši Pavasara studiju, taču naudas vēl arvien nav. Nu tā, ka NAV. Bet es esmu uzrakstījusi grāmatu. Un vajag naudu tipogrāfijai.
Es staigāju gar jūru, lūdzu Dievu, gaidu, lai nāk kāda doma kā risinājums. Līdz vienā brīdī saņemu zvanu no tipogrāfijas, ka var maksāt pa daļām. Mamma, Toms, kaut kas no semināriem un kopīgiem spēkiem nomaksājam.
Ticība, risinājumu meklēšana un darīšana. Tā ir pieaugušo attieksme, kas nes jaudīgu rezultātu.

Runājot par naudu – nauda ir tikai pieaugušajam.
Ar bērna attieksmi – naudas nav.

Ko dara pieaugušais, ja kaut kam nepietiek naudas? Tik un tā risina.
Man šobrīd ir šāds moments, ka nepietiek resursu pabeigt centru, bet….tas nekas…viss notiks īstā laikā….un mēs sākam to izmantot.
Kāzas tur ir nosvinētas. Tūlīt iztestēsim transformācijas spēli un sāksim tur darboties.
Jā – kādā brīdī būs jāuztaisa pauze, jāiznes viss ārā, lai pabeigtu iekšdarbus, bet…nekas….tas viss ir risinājums soli pa solim.

RISINĀJUMS VIENMĒR IR.
Nav situācijas, kurā neko nevar darīt.
Kamēr cilvēks ir dzīvs, tikmēr var. Kā ir pēc tam….to kaut kad uzzināsim.

Par labu pašapziņu un pieaugušā attieksmi runāsim jau šo otrdien.
Par robežām – nākam otrdien.