O, man atklājās vēl viens grābeklis

Kad man nekas nesāp, nonāku ilūzijā par savu fizisko un emocionālo spēku, un neprotu pamanīt robežas. Izturu kādu spriedzi vai pārpūli un…. o – la-la – migrēna ir klāt.

Tas nu jau man notiek tik reti, ka paspēju pa vidam aizmirst par piesardzību.

Tomēr šodien nonācu pie bezgalīgas pateicības par katras dienas labsajūtu un labbūtību, veselību un labo garastāvokli.

Jo īstenībā dažkārt mēs pat nenovērtējam, ka viss ir tik labi un spējam kašķēties vai kreņķēties par kaut kādiem sīkumiem, kas visticamāk nav pārāk nozīmīgi.

Atceros teicienu “uzjautā sev vai par šo satrauktos arī pēc gada”.

Visticamāk par lielāko daļu kreņķiem mēs nesatrauktos. Tās ir emocijas, ar kurām kaut kādu iemeslu pēc netiekam galā. Varbūt deļ piekusuma, varbūt dēļ pārtērētiem spēkiem, varbūt dēļ tā, ka šis ir “pēdējais piliens pilnajā emociju traukā”.

Ko darīt

Ko daru es

Nu ja es paspēju noorientēties un attapties, tad vismaz pārstāju griezt uz riņķi savās domās to, kas man nav pa prātam.

Ātri nofokusējos, kā to var mainīt un kad to varēs izrunāt un pārstāju par to domāt.

Bet dažkārt šis “domu mikseris vai kombains” ir jau tā iegriezies, ka nespēju to apturēt. Nu un tad nāksies emocionāli pārtērēties.

Tieši tā man bija šoreiz par iepriekš aprakstītajiem grābekļiem, ka to ielaidu sevī pa dziļu un nu… tieši par to es te tagad “atguļu”.

Zinu arī – kādēļ tā notika. Jo tā bija nākamā diena pēc TILTA un man bija jādod sev laiks, lai aizveru pārāk lielo jūtību.

Uhh, mīļie, nu – lai laimīgas un labas oktobra pēdējās dieniņas!

Un atcerieties, ka 1. novembrī sākam jaunās tievēšanas 40 dienas.