Man nedzima bērni 28 gadus

Kad piedzima Kaspars, es devu solījumu dalities ar savu pieredzi, atziņām, saprašanu, kontaktiem par to garo ceļu, ko piedzīvojam, kamēr “Stārķis kavējas”.

Tādēļ nākam piektdien gribu uztaisīt iedvesmas un iedrošinājuma pilnu tikšanos ar tām mammītēm, kurām bērni vēl tikai nāks.

Starp citu – šī bija mana lielākā atziņa.

Mans lielākais pagrieziens domāšanā.

Garus gadus es domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Ka es neprotu un ar mani nenotiek kaut kas tāds, kas citiem ir pavisam dabiski. Es sāku sevi ielikt lūzeros un “otrā šķirā”. Es sevi brāķēju, kaut arī skaļi to nekad neteicu.

Tomēr – kā zinām, Visums vienmēr saka “jā!”.

Un manā dzīvē turpināja viss notikt pēc manas ticības. Ja uzskati sevi par neveiksminieci un iekļūsti upura stāvoklī, tad “Āmen” – tieši tas arī materializējas dzīvē.

Man tieši tā bija.

Es darīju visu, līdu no ādas ārā, lai tiktu pie bērniņa, bet…tai pat laikā ticība garajā ceļā bija kaut kur pazudusi.

Man nedzima bērni 28 gadus.

Piedevām – es visu laiku gribēju, lai dzimst. Bet…nepieteicās.

Un tad es vienā izlaiduma bildē redzēju, kā mammas sagaida savus bērnus. Fotogrāfijas autore stāvēja viena. Visām citām bērni jau bija pieskrējuši. Tādēļ bildes paraksts bija “manējie vēl tikai nāk”.

Šai mirklī es dabūju zibensspērienu un dziļi sirdī sapratu – mēnējie vēl tikai nāk.

Jā, viņi vēl nav šai realitātē, bet….būs.

Protams, paralēli es darīju visu, ko man piedāvāja mediķi. Smalkā plānā visu – ko vien caur praksēm un arvien jaunām tehnikām spēju iemācījies.

Aizbraucām pie Valērija Siņeļņikova uz zemapziņas pārprogrammēšanu. Tur atklājās, ka man ir vairāk kā 25 programmas, kas strādā uz to, ka dzīve bez bērniem ir lieliska.

Uhhh…cik liela bija raudāšana un cik milzīga vēlme šo izmainīt.

Es izmainīju.

2016. gadā pa pareizticīgo ziemassvētkiem – baznīcas zvaniem zvanot, piedzima Kaspars.

Man bija pilni 47gadi.

Tas bija pēdējais vilciens un pēdējais vagons.

Es biju gribējusi, lai bērni man dzimst 17 vai 18 gados…. piedzima gandrīz vai 30 gadus vēlāk.

Vai kaut ko nožēloju?

Pilnīgi neko. Jutos, ka esmu nokrējusi/norāpojusi/nolīdusi pasaules rekordu maratonā un tikusi līdz finišam ar …tik skaistu….laimīgu rezultātu. Kasparu.

Mīļie, nu…piektdien būs emocionāli, īsti, dziļi, patiesi un …iedrošinoši, lai nepadodies.

Kaut pēdējā brīdī, bet tomēr…viss var izdoties.

Tiekamies 12. februārī uz tēmu “KAD STĀRĶIS KAVĒJAS”.

Starp citu – ir pulciņš bērnu piedzimuši pēc šīs nodarbības, kur es viņiem esmu neklātienes krustmāte vai labā feja, kas reiz viņu mammām deva pleca sajūtu un drosmi sagaidīt un noticēt, ka viņi nāk.

Bildītē

Mana mamma ar tikko dzimušu Kasparu vēl slimnīcā.

Pims desmit gadiem.

Mūsu dzimtā bērni nebija dzimuši 30 gadus