Vēl ir viena blakne tam neērtumam, ka nedzimst bērni

Vēl ir viena blakne tam neērtumam, ka nedzimst bērni.

Tu kaut kā nevari būt legāli nelaimīgs.

Tev taču viss ir. Nekas nesāp. Kas tev nekaiš. Tak nodarbojies ar kaut ko citu un esi laimīga.

Bet to, ka tev visas iekšas jūk un brūk no tā, ka nesanāk kaut kas tik dabisks kā ieņemt bērniņu, tas…… nav paskaidrojams.

Tu kaut kā nespēj būt pilnvērtīgs un normāls pats savās acīs, jo….ar tevi nenotiek tas, kas visiem ir tik dabiski.

Pagājšvasar es pirmo reizi biju uz klases salidojumu. Man ļoti patika. Pie sevis padomāju – diez kādēļ gan negāju iepriekš?!

Nu tādēļ, ka iepriekšējos gados visi dalītos ar savu bērnu un ģimenes bildītēm, bet man nebūtu, ko parādīt.

Un tas būtu štrunts, ka man nav to bildīšu, bet….man būtu jāatzīstas tajā, kas man tik šausmīgi sāp, ka pat pati sev nevaru to skaļi pateikt.

Es izvairījos no vietām, kur bija jaunās māmiņas, cik vien var.

Lai…man nesāpētu tik ļoti un lai man nebūtu katrs runātais teikums kā jēlumā….

>>><<<

Kādēļ šo aprakstu?

Tādēļ, lai legalizētu to sajūtu, ko izjūt mammas, kurām vēl bērni nav piedzimuši.

Ka drīkst tā justies.

Ka citām arī tā ir.

Un tas nekas, ka mēs visas izskatāmies kā veiksminieces – laimīgas, sapucētas, rezultatīvas, ieņemam amatus un beidzam maģistratūras un doktorantūras….

Tā gruzdēšana tur iekšā bija kaut kas traki grūts un klātesošs visu laiku.

>>><<<<

Visvieglāk bija kaut ko lietas labad darīt un cerēt, ka šis nu gan nostrādās.

Un tad…..katru mēnesi nāca tas atkritiens, kad sajūti….šoreiz nē.

Mīļie, 12. februārī divas stundas runāsim tiešraidē par tēmu “KAD STĀRĶIS KAVĒJAS”.

Par emocionālo pusi, par garīgo izaugsmi, par attieksmes maiņu, par pašapziņu…

Par konkrēto manu pieredzi un ceļu, kas beigās aizveda pie Kaspara.

Ja zini, kam šis varētu noderēt – aizsūti ziņu.

Paldies.

Bildītē

Kaspars manas mammas adītā jaciņā.