Mans ceļš bija garš…

Ceturtdien tiešraide “KAD STĀRĶIS KAVĒJAS” jeb ceļš pretim savam bērniņam.

Kā jebkurā jomā, pats svarīgākais šai laikā neiekļūt upura stāvoklī.

Upurim neko nedod.

Upuris saņem to, ko rada – neizdošanos, čīkstēšanu un nožēlu.

Kad kādā jomā mums nesanāk tas, ko esam iecerējušas un ļoti gribam, mums pats svarīgākais solis ir iekļūt saimnieces attieksmē, kļūt par veiksminieci, nodrošināties ar ticību un būt pilnai pateicības.

Šis ir pats grūtākais visā gaidīšanā.

Nevis gaidību laikā, kad jau esi stāvoklī, bet gaidīšanā, kad paliksi stāvoklī.

Mans ceļš bija garš. 28 gadus es darīju visu, lai tiktu pie bērniņa, un mēnesi pēc mēneša sapratu, ka šai reizē tas nav izdevies.

Sākumā biju optimiste, pēc tam cerību pilna, bet tad kādā mirlī tas …sāk zust.

Reiz man bija tāda meditācija, kurā biju Debesīs un satiku savus vēl nepiedzimušos bērnus. Viņi skrien pie manis un saka “mammu, mammu – kad mēs varēsim nākt?”.

Es paskatos uz viņiem, samīļoju un saku “es daru visu, kas manos spēkos. Bet man ir jālūdz svētība no Augšas”.

Augšā stāvēja kāds skaists milzīgi liels stāvs (varbūt Jēzus, varbūt Marija)…es skaidri neredzēju, kas. Es tikai zināju, ka bez tās svētības es pie bērniem netikšu.

Turpmākie gadi man pagāja šai sajūtā un pārliecībā, ka man ir jāturpina, jo esmu vienīgā, kas savu bērnu dēļ varu tīri prakstiski ko darīt.

Viņi ir Debesīs un gaida.

Es esmu šeit – man ir iespējas darīt.

Tas mani stiprināja.

Un vēl Toma ticība un pārliecība.

Mīļie, ceturtdien divas stundas no 19.00-21.00 runāsim par tik ļoti jūtīgo un bezgala skaisto ceļu pretim bērniņam, kura ieņemšana kavējas.

Stāstīšu savu pieredzi, savas atziņas, dalīšos ar kontaktiem, novadīšu zemapziņas pārprogrammēšanu un meditāciju…

Bildītē

Kā mēs uz semināriem kopā braucām. Viena soma bija ar datoru un grāmatām, otra ar Kasparu un pudelītēm