Pirmais ieraksts 33 dienu grupā, kurā sākam veidot AIZSARGLAUKU

Ielikšu Tev pirmo ierakstu no 33dienu grupas, kurā sākam veidot AIZSARGLAUKU

Ja vēlies mums pievienoties- nāc

1

Vēstule Tev.

Kā Tev iet? Kā Tu jūties?

Šajā vēstulē es gribu Tev izstāstīt divus savus stāstus. Pirmo – kā es neizveidoju aizsarglauku un zaudēju, otro – kā es to izdarīju un uzzināju, cik tas ir svarīgi, nozīmīgi un dabiski mūsu dzīvē.

Pirmā reize bija, kad gaidīju savus dvīnīšus.

Man bija ļoti daudz baiļu, jo galu galā mans ceļš līdz viņiem bija ļoti garš (28 gadi). Un ko es ar tām bailēm darīju? Es baidījos. Es kaut kā visu laiku biju satraukusies un staigāju uz ārstu pābaudēm. Tie mani drusku nomierināja, bet jau atkal man bija satraukums. Vai viņiem viss labi, vai es nebūšu par vecu mamma, vai viņi piedzims veseli, a ja nu nē….

Es dzīvoju domu karuselī, kādā šobrīd daudzi dzīvo par karu, par pandēmijām, par naudu, par slimībām.

Domas maļas uz riņķi un sajūtas tai visā piedalās.

Savus dvīnīšus es zaudēju.

Pēc tam es tik ļoti raudāju dēļ savas nevarēšanas. Man taču Pavasara studijā jau toreiz bija tik daudz dažādu lektoru, nodarbību vadītāju un dažādu prakšu veicēju. Kādēļ nevienam nepajautāju palīdzību.

Kādēļ nevienam nepalūdzu mani atbalstīt.

Kādēļ aizgāju nevarībā un to pat nepamanīju.

Vēl tagad man ir asaras acīs par šo savu toreizējo nolemtību.

Es kaut kā…neuzņēmos nekādu atbildību par to, kas notiks.

Man likās, ja jau viņi ir pieteikušies, tātad viss pārējais notiks pats no sevis.

Mīļā SIEVIETE, atceries – TEV VIENMĒR IR JĀTUR LAUKU PĀR SEVI UN SAVĒJIEM.

Nekas nenotiek pats par sevi.

Mums ir dota BRĪVA GRIBA un ATBILDĪBA par to, ko izvēlamies.

Ja izvēlies nolaist rokas un nesekot līdzi – tā arī viss nolaidīsies.

Ja izvēlies turēt lauku – būs auglīgi lauki.

Viss mainījās, kad es braucu uz slimnīcu ar dvīņiem un zināju, ka es viņus zaudēšu.

Es pēkšņi saņēmos un attapos, ka tieši šis ir manas dzīves svarīgākais uzdevums un tas jāiziet ar mīlestību.

Un pēkšņi es mācēju.

Pēkšņi es zināju, kā pateikties par to, kas ir, nevis raudāt par to, kā nav.

>>><<<

Pēc četriem mēnešiem pieteicās Kaspars.

Un es zināju….ja es neizveidošu viņam lauku, viņš aizies līdzi dvīnīšiem.

Man bija tik milzīga motivācija, iedvesma, atbildība un vēlēšanās to iemācīties, it kā no tā būtu atkarīga mana bērna dzīvība.

Manā gadījumā tā tieši bija.

No sākuma es atkal baidījos.

Un tad izlēmu, ka esmu stiprāka par bailēm. Ka bailes ir izdomātas. Ka bailes ir mans prāta produkts un ķermeņa atmiņa, kuru es varu ar BRĪVU GRIBU tagad izmainīt.

Ko es darīju?

Es izveidoju mantru un sāku to atkārtot katru dienu pa 200, 300 un 500 reizēm dienā.

Mana toreizējā mantra skanēja tā “Dievs palīdzi man radīt veselu bērnu un pašai būt veselai”…

Es to runāju nonstopā un kā pārstāju – ieklausījos vai man ir vai nav bail.

Ja ir – atkal runāju savu mantru.

Runāju to tā, it kā no tā būtu atkarīga mana bērna izdzīvošana.

No sirds. Ar pilnu ticību. Ar atbildību. Ar mīlestību.

VEIDOJOT LAUKU.

Redzot lauku.

Es redzēju kā ap mums (ap mani) veidojas zelta gaisma. Visur, kur gāju, mani apspīdēja šī gaisma.

Vai tā bija?

Es nezinu.

Es to iztēlojos.

Ar laiku, domāju, ka tā bija.

Tai laikā Pavasara studijā notika čenelingi un tur mērījām savas gaismas, mirdzumus un noteicām krāsas.

Katram cilvēkam ir apkārt šāds lauks.

Jo spēcīgāks lauks, jo laimīgāk, mirdzošāk un veiksmīgāk cilvēks dzīvo.

Mīļā, no šī stāsta Tu vari paņemt trīs lietas:

Cik ļoti svarīgi ir apzināties savu ietekmi uz savējo un savu mīļo dzīvi. No Tevis un Tavām domām un attieksmes ir atkarīgs, cik laimīgi dzīvosiet.

Izveido mantru. Tas pirmkārt nodarbinās Tavu prātu un neļaus pa to laiku domāt bailīgas vai graujošas domas. Otrkārt izveidot saikni ar Debesīm.

Treškārt – gara acīm, savās domās un sajūtās izveido ap sevi mirdzumu. Iztēlojies savu iekšējo gaismu, kas spīd/mirdz ap Tevi un šo atceries, cik bieži vien spēj.

Es Tev ticu!

Zinu, ka mēs kopā šajās 33dienās izdarīsim ļoti lielu darbu gan savā, savu mīļo un visas planētas labā!

Ar mīlestību